«Vai jūs arī kaut ko audzējat, vai jums ir dārziņš?» Latviešu saskarsmē šis jautājums var būt gana svarīgs tiklab nejaušā sarunā pie tirgus letes, kā tikšanās reizē ar Valsts prezidenti – piecu valodu pratēju, psiholoģijas doktori un augstskolu profesori. Ja pazīsti zemes smaržu, drošāka garantija, ka būsi «savējais». Turklāt kopīgas valodas meklējumos nav no svara: simti hektāru pagastā, dobe pie mājas vai puķu kaste daudzdzīvokļu namā uz lodžijas.Pirms pāris dienām visa Latvija, jādomā, ar prieku uzņēma ziņu, ka savdabīgs dārziņš izveidots pašā galvaspilsētas centrā – pie Ministru kabineta. Viduslaiku mūki ko līdzīgu savulaik pie klosteriem iekopa tīri praktiskai vajadzībai – garšaugiem, ārstniecības zālītēm. Daudzviet Rietumeiropā arī pie baznīcām vēl tagad redzam pa dobītei. Bet Rīgā tūristiem nu būs iespēja pievērsties valdības ēkas pakājei, kur augs dekoratīvie kāposti, bietes, lapu salāti un pupas.Kā apliecina idejas autori un realizētāji, stādījums veidots, «lai simbolizētu pilsētnieku un politiķu solidaritāti ar lauksaimniekiem viņu nozīmīgajā cīņā par vienlīdzīgiem ES tiešmaksājumiem». Pasākumā piedalījusies zemkopības ministre un viņas kolēģi, Valsts kancelejas darbinieki, lauksaimnieku organizāciju pārstāvji…Nav šaubu, ka latvieša acīs augiem un stādīšanai ir ne tikai praktiska jēga. Sešgadnieki uz atvadām stāda koku bērnudārzā, ģimnāzisti – pie skolas, jaunlaulātie stiprina derību Mīlestības alejā, vecāki par godu pirmdzimtajam noskata vietu ozoliņam vai liepiņai pagalmā. Un kas teicis, ka simboliku nevar nest arī dārzenis? Kaut vai kā atgādinājums, ka bez pastāvīgas un gudras dārznieka (šajā gadījumā valdības ierēdņa) kopšanas stādījums var izrādīties tikpat vārgs kā līdzšinējais «Briseles kāposts».
