Ieskandinot zvanu kāpās Kolkā, 24. maija pēcpusdienā tika dots starts 136 kilometrus garajam pārgājienam Kolka–Dubulti. Ceļā devās 1360 dalībnieku, arī mūsu bariņš piecu cilvēku sastāvā. Jāatzīst godīgi – Dubultos no mums finišēja tikai 73 gadus vecais Mārtiņš, visā garajā pārgājiena posmā demonstrējot apbrīnojamu enerģiju un apņēmību.
Pirmais pārbaudījums – Roja
Kolka–Dubulti ir 136 kilometru pārgājiens gar Latvijas gleznaināko jūras piekrasti no Kolkasraga līdz Jūrmalai, kurš jāveic, iekļaujoties 55 stundu kontrollaikā.
Ceļā dalībniekus sagaida organizatoru labiekārtotas nometnes, kurās iespējams atpūsties, atjaunot ūdens krājumus, uzkost, kā arī konsultēties ar medicīnisko personālu. Virzību starp nometnēm dalībnieks izvēlas brīvi, izvairoties no iešanas pa šosejām, izņēmums ir ostu, dabas liegumu un lielāko upju apiešana.
Pirmā nometne, kas jāsasniedz, atrodas Rojā. Piektdienas pēcpusdienā ceļā no Kolkas pārgājiena dalībniekus pavada saule un laikapstākļi kopumā ir burvīgi. Protams, pirmie kilometri visiem paiet, jautri smejoties un sarunājoties, ne vienam vien naivi cerot, ka tā būs visa maršruta garumā. Arī mūsu bariņam sākotnējie kilometri aizrit raiti, vērojot skaistās piejūras ainavas. Sasniedzot apdzīvotu vietu Uši Kolkas novadā, pāris kilometru jāmēro pa šoseju, nevis jūras krastu, jo tur noteikts lieguma abinieku pārošanās laikā. Šajā apkaimē sastopams retais smilšu krupis. Latvijā tas mīt galvenokārt valsts rietumu un centrālajā daļā, īpaši piejūras zemienē. Uz austrumiem tam izplatīties neļauj klimatiskie apstākļi, jo smiltīs ziemojošais abinieks zemās ziemas temperatūrās aiziet bojā. Populāciju kopumā apdraud piemērotu nārsta vietu skaita samazinājums, tām aizaugot vai izžūstot, vai arī izzūdot cilvēku saimnieciskās darbības ietekmē. Smilšu krupis vairs nav atrodams daudzās Latvijas vietās, kur tas kādreiz mājojis. Mums savukārt nav grūti šī retuma dēļ apmest līkumiņu pa šoseju.
Lai arī pārgājiena organizatoru informācija liecina, ka līdz Rojai noejami 32 kilometri, tuvojoties tai, mūsu ieslēgtās sporta aktivitāšu aplikācijas, kas uzskaita noieto, rāda jau vairāk. Protams, visiem skaidrs, ka distance šeit nav kā skrējienos konkrēti iezīmēta un tāpēc kilometrāža var pat ļoti atšķirties. Rojai tuvojamies jau tumsā. Pa krietnu gabalu var dzirdēt mūzikas skaņas no iekārtotās nometnes, bet rodas sajūta, ka nemitīgi to kāds pavelk tālāk – ejam, ejam, bet kā neesam klāt, tā neesam.
Sasniedzot pirmo nometni, ir skaidrs – esam tur nokļuvuši pīķa stundā. Arī mikrofonos tiek ziņots, ka sasniegts brīdis, kad atpūtas vietā vienlaicīgi ir visvairāk pārgājiena dalībnieku – vairāki simti. Nometnē katrs var atvilt elpu pēc saviem ieskatiem – cits tur uzkavējas ilgāk, bet apņēmīgākie ātri uzkož un dodas tālāk. Mēs kādu brīdi atpūtinām kājas, uzēdam un iedzeram kafiju. Tad savos nakts ietērpos – obligāts nosacījums ir atstarojošās vestes un galvas lukturi – dodamies tālāk.
Organizatoru apkopotajā statistikā var pārliecināties, ka ceļā uz nometni Rojā jau izstājušies 11 pārgājiena dalībnieki, bet pašā apmetnē – 60.
Nakts, šoseja un lietus
No Rojas tālāk ejam pa ceļu. Šajā posmā atrodas Kaltenes akmeņainā pludmale, un nakts laikā iet pa to neliekas pārāk prātīgi. Negribas savainoties, turklāt tumsā iešana pa ceļa malu šķiet arī raitāka. Kaltenes ciemā jūras piekraste klāta ar lieliem laukakmeņiem – šādas ainavas jūras piekrastē Latvijā redzamas tikai pāris vietās. Pludmalē var arī ieraudzīt lielāko jūrakmeni Latvijā – Grīļu dižakmeni, kura augstums ir 2,4 metri, apkārtmērs – 15 metri. Kaltenes jūrmalas mežā atrodas lieli akmens krāvumi, kas tiek dēvēti par kalvām. Līdzīgi veidojumi nevienā citā Latvijas piekrastē nav vērojami.
Ir pārgājiena dalībnieki, kas jau Rojā atraduši sev naktsmītnes un ceļu plāno turpināt nākamajā dienā. Ja esi izvēlējies pakalpojumu “mantu transports”, ko piedāvā organizatori, tad nometnē vari saņemt sev pievestās mantas un iet pārgājienā tikai ar nelielu somu, tomēr liela daļa dalībnieku izvēlas nezaudēt īsta pārgājiena sajūtu un nes visu nepieciešamo līdzi. Tā darām arī mēs. Tiesa, esam izvēlējušies neņemt guļammaisus, vien kādas siltākas jakas vai plediņus. Vienīgi Mārtiņš mantu transportā nodevis savu guļammaisu, taču Rojā to viņš vēl neplāno lietot.
Jau pēc Rojas top skaidrs, ka tulznās iedzīvojušās divas mūsu kompānijas dalībnieces – Ligita un Aiga. Naktī viņas saprot, ka visu pārgājienu noiet būs nereāli – kājas sāp faktiski pie katra soļa, un galu galā sevi pārmocīt nav liela māksla. Ligita šo pārgājienu pieveikusi jau iepriekšējā gadā, un pašapliecināties nav nepieciešams, arī Aiga prātīgi nospriež, ka veselība tomēr krietni svarīgāka. Taču līdz nākamajai nometnes vietai Mērsragā tikt grib arī viņas. Tagad jau ar pirmās apmetnes pieredzi zinām, ka noieto kilometru skaits, visticamāk, būs lielāks nekā organizatoru solītie 62.
Tā nakts melnumā soļojam uz nākamo galamērķi. Pa ceļam ap pulksten četriem no rīta sāk rasināt smalks un nepārtraukts lietus, kas, protams, komforta līmeni krietni pazemina. Nesanāk arī vairs tik regulāri atpūsties, jo ne pārāk gribas sēsties slapjajā zālē un cilāt slapjos lietusmēteļus un somas. Ligita un Aiga saprot, ka iešana tulznu dēļ kļūst arvien grūtāka, tāpēc rosina mums pārējiem iet ātrāk. Tā nu ar smagu sirdi mūsu bariņš sadalās. Lietus nepārtrauktā vienmuļībā turpina līņāt stundas trīs, bet mēs, cits citu uzmundrinot, soļojam tālāk.
Pieturā pirms Upesgrīvas sastaptais pārgājiena dalībnieks paskaidro, ka vislabāk, izejot cauri šai apdzīvotajai vietai, griezties pa kreisi un ceļu turpināt gar jūru, lai izvairītos no liekiem kilometriem. Tā arī darām un ap septiņiem astoņiem no rīta, tuvojoties Mērsragam, varam vērot, kā lietus mākoņus nomaina saule, agrajā rītā jūrā nirst putni. Fantastisks rīts, lai gan pēdējie kilometri līdz Mērsragam pēc negulētās lietainās nakts nav viegli.
Mūsu Ligita un Aiga, kas soļoja lēnāk, nometni sasniedz pēc gandrīz divām stundām. Nelaimīgā kārtā viņas nav nogriezušās Upesgrīvā, bet turpinājušas ceļu gar šoseju un kaut kur novirzījušās mazliet nepareizi.
Ceļā uz Mērsragu no pārgājiena izstājušies 68, bet pašā apmetnē – 172 dalībnieki.
Grūtākais ceļš uz “nāves nometni”
Nākamo bāzes punktu ar 100 kilometru atzīmi Apšuciemā, kempingā “Zīvārtiņš”, mēdz dēvēt arī par “nāves nometni”. To sasniegt ir īsts izaicinājums, un to varam apliecināt arī mēs. Mērsragā nolemjam atpūsties mazliet ilgāk. Tur pavadām aptuveni divas stundas, kārtīgi paēdam, sagaidām Ligitu un Aigu, atvadāmies no viņām un esam gatavi turpināt ceļu.
Bija gan doma šajā nometnē arī nosnausties, tomēr īsti neizdodas. Mārtiņš ir teju vai hiperaktīvs, un brīžos, kad pieveru acis, atskan kāds viņa jautājums vai izsauciens. Saprotu, ka gulēšana nesanāks, un sākam grūto ceļu uz “Zīvārtiņu”. Vēlēšanu dienas rīts ir jauks – saule mijas ar mākoņiem, Mērsragā valda īsts piejūras ciemata miers. Ne vienu vien pārgājiena dalībnieku sastopam pie vietējā veikaliņa, nobaudām saldējumu. Arī šeit ceļu uzsākam pa šoseju. Noietie kilometri, miega trūkums un saules karstums summējas, un sagurstam krietni ātrāk, nekā gribētos. Bērzciemā jau prātojam likties uz auss un aizmirst par lielo izaicinājumu, taču nepadodamies un lēnu garu ceļu turpinām, pa brīdim atpūšoties. Aiz Bērzciema šosejas malā piestājam pie meitenes, kas sagurusi sēž saulainā ceļmalas laucītē un izskatās teju vai izmisusi. Mārtiņš Kristīni uzaicina nākt ar mums – neļauj viņai palikt vienai. Vēlāk Kristīne saka paldies, ka izrāvām no nomāktības.
Posms starp Abragciemu un Enguri liekas ellīgi grūts, spoži spīd saule, ir karsti, gribas gulēt, un arī mums par sevi liek manīt tulznas uz pēdām. Engurē nolemjam piesēst pie maza veikaliņa, apēdam pa saldējumam, padzeramies un esam gatavi pēdējiem padsmit kilometriem. Pēc Engures atkal griežam vairāk uz jūras pusi – taka ir skaista un ved caur piejūras mežu, ik pa brīdim atsedzot panorāmiski skaistus skatus uz jūru.
Sasniedzot Plieņciemu, ir skaidrs, ka līdz 100 kilometru nometnei palikušie daži kilometri būs grūtākie un garākie, kādi vien iespējami. Jau ceļā uz to ar kolēģi nolemjam, ka šajā nometnē tomēr stāsimies ārā. Darām to nevis tādēļ, ka nevarētu noiet pārgājienu līdz galam, bet negribas vēl arī svētdienā tik ļoti pārmocīties, zinot, ka pirmdien gaidāma aktīva darba diena. Arī kājas sāp, un galu galā mums nevienam nekas nav jāpierāda. Zinām, ka varam daudz. Simts kilometri liekas skaists sasniegums, un galvenais – pašiem ir gandarījums.
Uzreiz atdodam savas elektroniskās kartes, lai vairs nemainītu lēmumu. Kāds vīrs gan tādus atkritējus uzreiz bar, ka mums neesot gribasspēka. Bet mēs nospriežam pretējo – tieši mums gribasspēks ir! Spējam pieņemt pieauguša cilvēka cienīgu lēmumu laikus beigt. Jau iepriekš esam sarunājuši ar kolēģi, ka viņa atbrauks pakaļ. Pat sarūpējusi nogurušajiem siltas karbonādes, ko kāri notiesājam.
Ceļā uz “Zīvārtiņu” izstājies 81, bet pašā nometnē – 42 dalībnieki. No turpinātājiem ceļā uz Dubultiem atkrīt vēl 11, savukārt finišēja 920 pārgājiena dalībnieki, tostarp mūsu Mārtiņš.
Ļoti patika kāda pārgājiena dalībnieka komentārs radiopārraidē, ka šis pasākums ir kaut kas līdzīgs “Positivus” festivālam. Līdzīgi to tiešām gribētos raksturot. Man mazie taku skrējieni sajūtu un kompānijas ziņā laikam patīk labāk, bet arī šī ir burvīga pieredze. Vai iešu kādreiz vēl? Pagaidām nezinu. Noteikti, ja kompānija teiks: “Ejam!” – iešu gan. Jo tieši tas ir īpašākais šajā pārgājienā – fantastiskā sajūta ar foršiem cilvēkiem to darīt plecu pie pleca, bonusā vēl saņemot bezgala skaistas Latvijas ainavas. Ir jāiet!
