Britu grupa «The Cure» atskatās uz paveikto, izdodot divdesmit divos gados tapušo ierakstu izlasi.
Britu grupa «The Cure» atskatās uz paveikto, izdodot divdesmit divos gados tapušo ierakstu izlasi.
Māksliniekiem, kuru izdoto albumu daudzums mērāms divciparu skaitļos, ir īpašs iemesls laiku pa laikam pieminēt pagātni, publicējot singlu kolekcijas. Pirmos septiņpadsmit, aptverot laiku no grupas pastāvēšanas pirmsākumiem 1979. gadā līdz 1985., «The Cure» izdeva 1986. gadā. Apkopojuma nosaukums bija «Staring at the Sea», un sešu gadu posms, kuru tas atspoguļoja, ietvēra pirmās krasās izmaiņas viņu skanējumā. Astoņdesmito sākumā dominējušo ģitārspēli ar skaņas pārveidotāja fleindžera atpazīstamo izmantojumu sāka papildināt un nākamajos gados arvien noturīgāku lomu ieņēma elektroniskie taustiņinstrumenti. Izteiksmes līdzekļu daudzveidība postpankroka grupām ir raksturīga, taču «The Cure» gadījumā muzikālās pārmaiņas bijušas izteikti cikliskas. Pie tam pavisam cits astoņdesmito vidū bija kļuvis tekstu saturs un dziesmu noskaņojums – no pusaudziska traģiskuma septiņdesmito – astoņdesmito mijā līdz rotaļīgi atraisītam bezbēdīgumam dažus gadus vēlāk.
Viss iepriekšaprakstītais atsākās astoņdesmito beigās – laikā, kuram pieder tā brīža «Cure» pašsaprotama sintētiski ģitāriska skanējuma, bet vecu, gadus piecus it kā piemirstu noskaņu pārpilnais «Disintegration». Pats grupas līderis Roberts Smits ieraksta rašanās laiku raksturo kā mēnešus, kuros viņš juties neizskaidrojami, bet nenovēršami nelaimīgs. Pēc tam, kā šķiet, ar Smita pašsajūtu atkal sācis iet uz «labo pusi»: vismaz viņš pats koncertā par godu eksaltēti dzīvespriecīgā «Wild Mood Swings» iznākšanai 1996. gadā aušīgi izspiegtās dungādziesmiņas nosaucis par tādām, kas raksturojot viņu dziļākajā nozīmē. Šo posmu (1987 – 1997) aptver nākamais «Cure» singlu krājums «Galiore».
Lielākā daļa pagājušomēnes iznākušās izlases dziesmu atrodamas abos iepriekšminētajos apkopojumos. Tās nevar nezināt un nepazīt neviens, kuram «Cure» šodien ir kaut vai tikai pabalējušas un nostalģiskas atmiņas par pirmo impulsu muzikālās atmiņas paplašināšanai. Pēdējos gados noticis nav daudz: klajā laists albums «Bloodflowers» (atceroties Smita propagandiskās runas par tā skanējumu kā labāko, ko izdevies panākt pēc divdesmit gadu eksperimentiem, mēle neceļas iebilst), šā gada decembra jaunumi – dziesmas «Cut Here» un «Just Say Yes» – šur tur pasaulē sākušas skanēt arī radiostacijās. Protams, mazo, ērti apkopojamo singlu formātā.
