«Atsakos no uzdāvinātās zemes Ikšķilē, no privātmājas Mārupē, kuras iegādei baznīcas virsvalde man bez procentiem aizdeva 80 tūkstošus,» pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinodē mācītājiem un draudžu priekšniekiem pauda arhibīskaps Jānis Vanags. Amata vīrs, kas sabiedrībā pazīstams ar savu nepiekāpību pret tiem, kas prasa skaistā dzimuma ordināciju mācītāja kārtā. Pazīstams arī viņa konservatīvisms seksuālo minoritāšu lietās. Bet te pēkšņi atklājās, ka šai stingrībai ir robežas. Proti, Vanaga nekustamo īpašumus tā it kā neskāra. Tagad, kad ne bez žurnālistu ziņas «nesmukumi» nākuši gaismā, protams, ir patīkami, ka arhibīskapam netrūkst godaprāta pacensties kļūdu sakarīgi nolīdzināt. Vienīgi izskatās, ka impulss šai rīcībai nācis no ārpuses, gluži kā skolas puikam, ko dārznieks pieķēris ābolos. «Ja ne Vanags, kurš gan cits?» pozitīvi nobalsoja trīs ceturtdaļas sinodāļu tā sauktajā uzticības balsojumā, kuru cēli bija rosinājis pats arhibīskaps. Astoņpadsmit gadu vadot baznīcu, viņš tai devis savu atpazīstamību. Diez vai latviešu draudzes, kurās lielā skaitā ir sirmas māmuļas, pieņemtu, piemēram, zviedru ticības brāļu un māsu Stokholmas bīskapi Evu Brunni, kura atklāti atzīst, ka ir lezbiete un kopā ar draudzeni audzina bērnu. Tad jau mums daudz tuvāki ir pašu katoļi, ar ko Vanags prot atrast kopīgu valodu. Sarežģīta ir mūsdienu pasaule. Varbūt tādēļ labāk braukt lēnāk gan pa tiltu, gan pa ceļu, kas bez godīguma ne tikai ticības, bet pasaulīgās lietās tomēr gan aiziet dziļā lejā. Lai lietas vērstu uz labu, nepietiek vien ar lūgšanām. Vajag aktīvu rīcību, kas ceturtajai daļai luterāņu elites, manuprāt, ir.
