Daudzi no mums atceras jauko režisores Unas Celmas dokumentālo filmu «Olu kundze» par dāmu, kas visu mūžu strādā konditorejas cehā par olu sitēju.
Daudzi no mums atceras jauko režisores Unas Celmas dokumentālo filmu “Olu kundze” par dāmu, kas visu mūžu strādā konditorejas cehā par olu sitēju. Izrādās, ka arī Jelgavā ir kundze, kas vairāk nekā pusgadsimtu ar prieku un gandarījumu katru darbdienu darījusi vienkāršus, ikdienišķus darbiņus, kas daudziem jau sen būtu apnikuši. Tieši darba mīlestība Raisas kundzei palīdz būt aktīvai un palikt uzticīgai savai pirmajai un vienīgajai darbavietai.
“Sīpolu kundze” – tā droši var nodēvēt Raisu Irdenieci, akciju sabiedrības “Jelgavas maiznieks” vispieredzējušāko darbinieci, kas uzņēmumā nostrādājusi jau 51 gadu. Patlaban viņas čaklās rokas rosās speķa pīrādziņu ražošanas cehā, kur Raisa ik dienas ar rokām nomizo un griešanas aparātā sasmalcina pamatīgu kaudzi, vismaz 50 kilogramu, sīpolu. Uz svētkiem, kad pīrādziņus ražo vairāk, Raisa darbā paliek ilgāk un dienā var tikt galā pat ar 150 kilogramiem rudi kodīgo dārzeņu. “Es jau jokojos, ka laikam drīz vēderā man sāks augt sīpoli,” smejas enerģiskā kundze. Ne Raisas sparīgums, ne optimistiski jautrā dzīves uztvere neliecina, ka dāmai pagājušajā gadā svinēta apaļā 70 gadu jubileja.
Sirdsdarbs
Darba gaitas maizes ražošanā, toreiz vēl padomjlaiku Jelgavas Maizes kombinātā, astoņpadsmitgadīgā Raisa sāka 1952. gada 21. maijā. “Kā gan es varētu aizmirst šo datumu? Tā taču ir manas dzīves pirmā darbadiena,” teic Raisa, atminoties satraukumu, kāds viņu todien bija pārņēmis, un direktora uzvārdu, kas viņu pieņēma darbā. Vircavā dzimusī un augusī meitene jau no bērnības bija radināta pie lauku darbiem, taču pēc pamatskolas beigšanas īsti nezināja, par ko gribētu kļūt. Tā viņas ceļš aizveda līdz Jelgavas Maizes kombinātam.
Pirmos 20 darba gadus Raisa bija mīklas mīcītājas mācekle, strādājot arī Jelgavas Maizes kombināta ceptuvē Vaļņu ielā. Raisa atceras, ka darbs nav bijis viegls, jo ar rokām tolaik bija jāmīca lieli rupjās, baltās un saldskābās maizītes mīklas kubli. “Vajadzības gadījumā darīju arī citus darbiņus, palīdzību neatsakot nevienam. Ja kurinātājs nebija darbā, strādāju viņa vietā,” šāda kundzei prātā palikusi padomjlaiku ražošana. Ar lielu atbildības izjūtu un centību Raisa jau no pirmās darbadienas pildījusi ikvienu uzticēto pienākumu. Viņa labi atceras gadījumu, kad raudājusi pie maizītes, kas neizdevusies ņemta laukā no krāsns. Reiz arī gadījies dzirdēt uzslavu no augstiem Rīgas priekšniekiem par viņas glīti veidotajiem baltmaizes kukulīšiem. Visiem šiem notikumiem viņa labi atceras gadus un pat datumus.
Raisas ilgo darba gadu laikā Jelgavas Maizes kombināts pārtapis akciju sabiedrībā “Jelgavas maiznieks”. Daudz modernākas kļuvušas ražošanas tehnoloģijas, nākuši klāt jauni maizes un citi miltu izstrādājumu veidi. Arī mīklu tagad mīca speciālas iekārtas, un smagais darbs vairs tik ļoti nenogurdina darbiniekus. Sīpolus Raisa agrāk grieza ar rokām, tad gan dienā varēja sasmalcināt tikai apmēram 20 kilogramu pīrādziņu pildījumam paredzēto dārzeņu. Tagad viņai talkā nākusi griežamā mašīna.
“Sīpoli acīs man vairs sen nekož un arī iesnas nepiemetas, jo ik dienas saelpojos daudz sīpolu smaržas. Pīrādziņus un smalkmaizītes gan vairs neēdu, tikai mīļo Senču rupjmaizīti,” stāsta Raisa.
Daudzreiz gan Jelgavas Maizes kombināta, gan “Jelgavas maiznieka” laikos atzinīgi novērtēts Raisas labais darbs un uzticība uzņēmumam. Padomju laikos viņa vairākas reizes bijusi sanatorijās, citādi būtu tikusi pie osteohondrozes, tā laika maiznieku amata slimības. Reiz būts arī pieredzes apmaiņā Vācijā. Savukārt no atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikiem viņai visspilgtāk atmiņā iespiedušies aizvadītā gada 70 jubilejas pārsteigumi darbavietā, kad viņu sveica gan kolektīvs, gan pats direktors.
Dzied un nemīl politiķus
Raisas vārdu vecāki meitai savulaik deva, jo tāpat sauca kādu bagātu tanti. Sīpolu kundzes māmiņa un tētis droši vien nenojauta, ka meita būs bagāta nevis ar mantiskajām vērtībām, bet gan ar darba tikumu. Čaklā darbiniece jau 42 gadus ir meitas Dainas mamma un mīlestību uz maizes arodu nodevusi arī viņai. Raisas meita strādā par maizīšu cepēju kādā no “Jelgavas maiznieka” karstās maizes beķerejām. “Mazbērni gan man varēja būt čaklāki,” ieminas Sīpolu kundze. Ar jaunajiem viņa satiek labi, kā nekā mazdēls dzīvo pie viņas. “Gadās gan, ka jaunās ceha darbinieces nesaprot manu jokošanos un dzīvesprieku, ar kādu rosos. Rādās, ka viņām darbs šeit tik ļoti neiet pie sirds,” domā Raisa.
Darbadienu rītos Sīpolu kundze ceļas ļoti agri, strādāt viņa sāk pulksten septiņos, bet uz darbu vēl jānokļūst ar autobusu. “Taču arī brīvdienu rītos ilgi pagulēt nevaru, ceļos, eju uz tirgu iepirkties, gatavoju ēst. Bet vislabākā atpūta man ir koncerti un televīzijas pārraides,” teic Raisa. Viņa domā, ka koncertus pa televizoru vajadzētu rādīt vairāk, īpaši latviešu šlāgerdziedātāju muzicēšanu. Sīpolu kundzes mīļākie izpildītāji ir Ēriks Gruzniņš, Dainis Porgants, kā arī vecās labās krievu dīvas Sofija Rotaru un Alla Pugačova. Raisa pati arī mīl uzdziedāt, šad tad kolēģus pat izklaidējot ar jautrām krievu “častuškām”.
Darbdiena Raisai beidzas pulksten trijos dienā, tāpēc pēcpusdienas un vakarus mājās viņa jauki pavada, skatoties seriālus par mīlestību, ziņas un policijas hroniku. “Mūsu politiķi gan man nepatīk, viņi par daudz plēšas,” atzīst Sīpolu kundze.
Ideāla darbiniece
“Raisa ir ļoti laba darbiniece, kopā strādājam jau trīs gadus. Viņa ir ļoti kārtīga, izpalīdzīga un atbildīga. Ja priekšnieka nav uz vietas, Raisa labprāt dalīsies pieredzē un pamācīs jaunās darbinieces. Ar viņu ir ļoti viegli strādāt, tādi strādnieki ir liels retums,” savu padoto slavē “Jelgavas maiznieka” saldētās produkcijas ceha vadītāja Svetlana Vētra.
Viņai nevar nepiekrist, klausoties un vērojot Raisas kundzi, kas ar tik lielu mīlestību un cieņu stāsta par savu darbu un burvīgo kolektīvu. Mēģinājām runāt gan par Raisas ģimeni, gan par bērnību, taču Sīpolu kundze atkal un atkal sarunā atgriezās pie savas sirdslietas – darba.
