Rīt Adventes vainagā aizdegsim pēdējo sveci, bet otrdien sagaidīsim gada baltākos un gaišākos svētkus –Ziemassvētkus.
Rīt Adventes vainagā aizdegsim pēdējo sveci, bet otrdien sagaidīsim gada baltākos un gaišākos svētkus –Ziemassvētkus. Tas ir ticības, cerības un mīlestības laiks, kad cilvēki cits citam saka labus vārdus, vēl laimi, veselību un mīlestību. Kādam šie vēlējumi arī piepildās…
Pirmssvētku laikā «Ziņas» ciemojās pie Tatjanas Osteles Glūdas pagastā. Viņai šis gads bijis patiesu brīnumu laiks, jo piepildījušies viņas mīļo vēlējumi atgūt veselību un atgriezties dzīvē, lai arī
šos un vēl daudzus citus Ziemassvētkus varētu būt kopā ar savu ģimeni un
saviem mīļajiem.
10. aprīlī P.Stradiņa klīniskajā slimnīcā profesora Romāna Lāča vadībā Tatjanai pirmajai Latvijas vēsturē tika pārstādīta sirds. Šodien viņa ir mājās kopā ar saviem mīļajiem bērniem un mazbērniņiem, cep pīrāgus, piparkūkas un pušķo svētku eglīti.
Liktenīgais 50
2002. gads, kura abi gali rakstāmi ar vienu un to pašu ciparu, Tatjanas mūžā bijis laimīgākais. Līdz tam dzīve ar viņu spēlējusies neiedomājamos veidos.
No 1983. gada Tatjanai Ostelei piederējis fotosalons, uz kuru nākusi vai visa Jelgava. Fotografēšana ir viņas lielākā aizraušanās, taču kopš viņa sāka slimot, arī vaļaspriekam un darbam pamazām atlika aizvien mazāk laika. 1997. gadā ārsti Tatjanai atklājuši nopietnu sirdskaiti un brīdinājuši, ka turpmāk viņai savai veselībai būs jāpievērš īpaša uzmanība. Tādēļ Tatjana bijusi spiesta aiziet no darba: «Tas man bija ārkārtīgi liels pārdzīvojums, jo esmu ļoti aktīvs un darboties gribošs cilvēks. Pārdevu salonu un aparatūru, jo sapratu – ja gribu dzīvot, sevi jāsaudzē un strādāt vairs nedrīkstu.»
Drīz pēc tam fotogrāfe ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Nākotnes ciematu un regulāri brauca uz Stradiņa slimnīcu pie ārstiem. Veselība neuzlabojās, bet kļuva arvien vārgāka, un pēdējos divus gadus Tatjana no slimnīcas tikpat kā neiznāca. Sirds slimības viņas ģimenē nav nekāds pārsteigums, jo 50 gadu vecumā no sirdskaites nomirusi Tatjanas mamma, tikpat jauna no šīs dzīves šķīrusies māsa. Likteņa ironija, bet arī Tatjanai pašai šogad ir apaļais 50. Pēc operācijas ārsts viņai teicis, ja viss būtu palicis pa vecam, Taņa nodzīvotu, augstākais, vēl divus mēnešus.
Sirdi piešuj 20 minūtēs
Martā Tatjanu no slimnīcas palaida mājās, jo ārsti savas iespējas bija izsmēluši. Atlika vien paļauties uz Dievu, lai viņš lemj, cik ilgi vēl atlicis dzīvot, taču pastāvēja pēdējā iespēja, ko Latvijā līdz šim nevienam cilvēkam ārsti nebija uzdrošinājušies darīt – pacientam pārstādīt donora sirdi. Lai tas kļūtu iespējams, bija nepieciešama ļoti precīza asins analīžu sakritība. P.Stradiņa slimnīcas ķirurgs Strazdiņš apņēmās darīt visu, lai savai pacientei sameklētu sirds donoru, bet Tatjanai vajadzēja gaidīt…
Kādu rītu Taņas meita Ļena saņēma zvanu no Rīgas. Viņai sacīja, lai ļoti ātri ved mammu uz slimnīcu, jo atrasts donors un mammai var veikt sirds pārstādīšanas operāciju. Meita, ne brīdi nevilcinājusies, devās pie mammas un teica, ka ātri jābrauc uz slimnīcu uz analīzēm.
«Man jau likās aizdomīgi. Kādas vairs analīzes, viss, ko varēja, jau bija pārbaudīts. Pēdējos divos gados uz izmeklēšanu esmu bijusi vai visās slimnīcas nodaļās. Un kur tad vēl ģimenes ārste Mārīte Akmentiņa, kas mani apčubināja katru nedēļu! Viņa man kļuvusi kā tuvs draugs. Kad ierados slimnīcā, viss jau bija sagatavots. Man lika ātri noģērbties, meita parakstīja dokumentu, ka pilnībā piekrīt riskantajai operācijai. Man par to paziņoja pēdējai,» stāsta Tatjana.
Viņa, ne mirkli nevilcinājusies, piekrita, lai gan uz zāli devās, necerēdama uz veiksmīgu iznākumu un apzinādamās, ka šī diena var būt pēdējā viņas mūžā. Mīlestība pret bērniem un neizsakāma vēlme būt kopā ar viņiem arī rīt, pēc gada un vairākiem tomēr Tatjanai lika piekrist.
Piedzimst otrreiz – ar jaunu sirdi
Tas, ko paveica ārstu komanda 10. aprīļa rītā, ieies Latvijas vēsturē un paliks Tatjanas atmiņā vēl ilgi, jo ārsti spēja viņu atkal atgriezt normālā dzīvē. Sirds pārstādīšanas operācija ilga sešas stundas. 20 minūšu laikā Taņai tika piešūta donora sirds. Jau trīs stundas pēc operācijas sieviete jutās labi un pēc trim dienām sēdēja gultā un smaidīja.
«Tas, ko paveica profesors Romāns Lācis un viņa komanda, ir zinātnisks sasniegums. Viņi vienkārši ir ļoti talantīgi cilvēki. Esmu bezgala lielu pateicību parādā. Valstij jālepojas ar šādiem cilvēkiem. Viņi man deva iespēju otrreiz piedzimt un atkal būt kopā ar saviem mīļajiem bērniem,» aizkustinājuma asaras valdot, teic Tatjana.
Tas, ka viņa ir mūsu vidū, arī ir liktenis. Ja būtu izdevība, Tatjana nevēlētos tikties ar sirds donora tuviniekiem.
«Viņiem esmu bezgala pateicīga, ka piekrita šādam solim, bet satikties noteikti negribētu. Par donoru zinu tikai tik daudz, ka viņš bijis apmēram 40 gadu vecs spēcīgs vīrietis, kurš smagi cietis autokatastrofā un kuram dzīvot vairs nebija lemts. Par to domājot, māc dīvaina izjūta: mums taču ar viņu bijušas identiski vienādas asinsanalīzes, arī pēc vecuma viņš varētu būt kā mans brālis…, bet profesors Lācis ir mans otrais tēvs,» smaida Tatjana.
Tagad viņas krūtīs pukst vīrieša sirds, un pagaidām Tatjanas organisms ar to sadzīvo labi. Dod Dievs, lai tā būtu arī turpmāk. «Pēc operācijas kāds man jautāja, vai tagad nejūtoties kā vīrietis. Esmu tāda pati kā iepriekš, tikai daudz laimīgāka un pateicīga liktenim,» atzīst Tatjana Ostele.
Operācijai gatavojies 10 gadu
Nebija dienas, kad profesors Romāns Lācis nebūtu apciemojis savu pacienti un apjautājies, kā viņa jūtas. «Kad viņš man tā jautāja, atbildu, ka jūtos normāli, bet profesors man jautāja, kad es vienreiz teikšot, ka jūtos labi. Es viņam atbildēju: kad jūs beidzot būsiet akadēmiķis, tad arī teikšu, ka jūtos labi, jo jūs to esat pelnījis,» smej Taņa.
Ārsts nespēj vien nobrīnīties, kur sievietei rodas tik daudz enerģijas un spēka. Arī tagad katru nedēļu Tatjana ar sabiedrisko transportu dodas uz Rīgu pie ārstiem uz pārbaudēm. Viņi pacienti novēros un savā uzmanības lokā stingri turēs līdz pat nākamā gada aprīlim. Šodien Tatjana zina, ka drīzumā viņai būs sekotājs. Profesors Romāns Lācis plāno otru sirds pārstādīšanas operāciju, un pacients, kas gaida savu kārtu, esot vīrietis.
«Patiesībā ne no kā, izņemot nāvi, nebaidījos. Ne jau mirt man bija bail, bet bērnus atstāt ļoti negribējās. Joprojām nemitīgi domāju, vai organisms sadzīvos ar jauno sirdi. Nekad neesmu īpaši ticējusi Dievam un arī tagad saprotu, ka ticu tikai zinātnei un cilvēka spējām, » stāsta Taņa, kas pēc operācijas jau 24. maijā pārbrauca mājās. Tur viņu sagaidīja ģimene, radi, kaimiņi. Istaba uzposta un izpušķota, un sieviete jutās tik ļoti vajadzīga saviem mīļajiem.
Pēc operācijas Tatjana daudz runājusies ar profesoru, un viņš teicis, ka sirds pārstādīšanas operācijai gatavojies desmit gadu. Līdz tam apbraukājis daudzas pasaules valstis un piedalījies līdzīgās operācijās, skatījies, mācījies, ļoti daudz studējis zinātnisko literatūru. Igaunijā un Lietuvā un citās valstīs sirds pārstādīšana nav vairs nekāds jaunums, nu arī Latvijā «skola rokā».
Bērni man nozīmē ļoti daudz
Nez vai atkal liktenis paspēlējies vai vienkārši sakritības dēļ Taņa savam dēlam savulaik devusi vārdu Romāns, tādu pašu kā profesoram. Tagad viņa ar to ļoti lepojas. Tatjanas un viņas vīra Imanta ģimenē izaudzināti trīs bērni: Ļena, Romāns un Māris. Viņi visi bijuši mātei līdzās, palīdzējuši, uzmundrinājuši un atbalstījuši. Īpašas rūpes un neizsakāmu mīlestību viņa jutusi no meitas, kas no mammas nav atkāpusies ne soli. Visas sešas operācijas stundas Ļena nostāvējusi pie ķirurģijas nodaļas durvīm, ar milzīgu cerību gaidot mammu pēc veiksmīgas operācijas.
«Izaudzināt trīs bērnus nav viegli, bet tagad tas noteikti kompensējas, kad pašai vajag palīdzību, ko var sniegt nevis svešie, bet savi bērni. Viņi man ir viss – mana cerība, laime un lielākā mīlestība. Atceros, kad tikko biju pamodināta no narkozes, pirmais, ko ieraudzīju, bija meita. Pa logu redzēju viņu nākam uz slimnīcu. Aiz laimes apraudājos,» atceras Taņa un stāsta, ka jaunākais dēls Māris šogad sācis mācīties Bulduru Dārzkopības vidusskolā un nolēmis – ja mamma pēc operācijas paliks dzīva, viņš medicīnu nestudēs un pēc Bulduriem sāks mācības LLU, bet, ja mamma neizdzīvos, tad viņš apņēmības pilns ar visu sparu metīsies medicīnā, cik vien dziļi spēj.
Meita gājusi mammas un tēta (arī Imants savulaik ļoti daudz fotografējis – D.D.) pēdās un strādā fotosalonā Jelgavā. Vecākais dēls Romāns savu dzīvi izvēlējies saistīt ar automašīnām, viņš strādā servisā.
«Bija laiks, kad dzīvē nekā netrūka. Naudas pietika, bērni mani mīlēja, bet nespēju būt laimīga, jo nebiju vesela un apzinājos, ka drīz būs jāaiziet no šīs pasaules. Uzskatu, ka cilvēkam nav nekā dārgāka par veselību, tādēļ visiem jaunajā gadā no sirds vēlu stipru veselību, mīlošus cilvēkus visapkārt un sirdsmieru katrā mājā.»
