Viņi bijuši trīs, kas otrdienas rītā ieradās Zavemtenas lidostā, lai īstenotu savu nāvi nesošo plānu. Divi bijuši melnā ar melnu cimdu vienā rokā, bet trešais tāds saulains un gaišs, kurš tā arī līdz galam neizpaudis savu nodomu.
Neizdevās? Nobijās? Pārdomāja? Kāda tam tagad ir nozīme, kad visa Brisele, Eiropa un pasaule jau ietinusies sirēnu skaņu, kodīgu dūmu, sāpju kliedzienu un dzēlīgu skumju un eksistenciālu pārdomu plīvuros. Tieši tāda ir terorisma daba – negaidīti visdzīvīgākajā vietā atraut pēc iespējas plašāku brūci, lai asiņo un bailēs trīc! Tomēr visā šajā šausmu murgā efekts nekad netiek panākts līdz tā pilnīgākajai pakāpei, un tas dod cerību spārnus. «Es esmu briselietis!» līdzīgi kā Parīzes slaktiņa un citu teroraktu laikos aizvien pārliecinošāk un skaļāk apliecina sociālo tīklu lietotāji, tā paužot solidaritāti, iesaistīšanos un empātiju. Tas savukārt parāda, ka cilvēku sirds ir dzīva, īstajā vietā un patiesībā neuzvarama, lai kāda velnišķība pāri veltos.
Zīmīgi, ka šie notikumi sasaukušies ar laiku, kad kristīgā pasaule gatavojas Lieldienām. Lai kā dvēsele nenoskaņotos uz pavasara mošanos un svinēšanu, kalendārs rāda arī Lielo Piektdienu un Kluso Sestdienu, kas dod vietu pārdomām par Glābēju un Viņa upuri, kas atšķirībā no teroristiem nesa augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvību.«Es esmu drošībā!» ir otra frāze, kas šajās dienās līdzās sevis apliecināšanai par briselieti pulsē sociālo tīklu vēnās, mierinot mīļo satrauktos prātus. Ticu, ka tas iespējams arī garīgi! Tāpēc šis laiks noteikti pievilks klāt ne tikai sajūsmu par ilgi gaidīto gadalaiku maiņu, siltumu, gaismas dimensiju un olām, bet arī visu līmeņu drošības aspektiem. Cik drošs varu būt šajā nedrošajā pasaulē? Vai varu paļauties tikai uz sistēmas piedāvātajiem spēkiem? – būs šo Lieldienu klusie jautājumi. Lai mums visiem izdodas tos atrisināt!