Modernajā sabiedrībā daudzi iztiek bez sarunas ar Dievu, taču valda uzskats – «tur kaut kam ir jābūt».
Svētdienas rītos gan Latvijā, gan citur Eiropā baznīcās dievkalpojumos ir daudz brīvu vietu. Zināma daļa tautas un inteliģences iemācījušies dzīvot bez lūgšanām un liturģijas. Šajā Ticības lapā režisores Vijas Zelmenes un zinātnieces Ainas Mucenieces stāsti par savu pasaules redzējumu. Vecmāmiņa brīdi klusējaKultūras darbinieces Vijas Zelmenes stāsts: «Reiz septiņdesmitajos gados kādā augusta vakarā Ādolfa Alunāna teātris viesojās Alsungā. Kad izrāde beidzās, es apciemoju savu vecmāmiņu, ko nebiju satikusi vairākus gadus. Un mēs, kopīgi pavakariņojušas, mēnesnīcā sēdējām pie pirtiņas un runājām par dzīvi. Viņa jautāja: «Tu esi komunistiene?» Kad atbildēju apstiprinoši, vecmāmiņa jautāja tālāk: «Vai tad tu Dievam netici?» «Tā nevar teikt.» «Bet baznīcā tu neej?»«Neeju.»«Kā tu vari dzīvot, ja tev ne no kā nav bail!»«Vecmāmiņ, bet man taču ir mana sirdsapziņa.»Vecmāmiņa brīdi klusēja, neteica, ka tas ir labi, viņai pieņemami. Tomēr saruna turpinājās vēl ilgi. Vecmāmiņa kā jau alsundziete bija katoļticīga. Izglītība – tikai divas klases, smagais fiziskais darbs bija saliecis viņas augumu, taču viņai piemita dziļa sirdsizglītība, un savā mīlestībā vecmāmiņa manus uzskatus varēja pieņemt. Jāpiebilst, ka sešdesmito gadu beigās, strādājot Jelgavas kultūras namā, mani pierunāja iestāties komunistiskajā partijā. Tas bija iespējams tādēļ, ka tur atradās daudzi krietni cilvēki. Komunistes statuss man kļuva kā bruņas, zināma aizmugure, aizstāvot kolēģus un sevi pret padomju laika negācijām. Uzskatos vienmēr esmu centusies būt brīvdomātāja. Par Dievu var teikt: «Tur kaut kam ir jābūt.» Kaut arī pa reizei citiem vēlu dievpalīgu, man pašai neprasās pēc lūgšanām. Es to spēku rodu sevī. Pret baznīcu izturos ar dziļu bijību, ar cieņu klausos mācītāja Jura Rubeņa svētrunas, taču uz dievnamu iet mani attur tas, ka tur ir daudz bijušo komunistu, kuri tik ļoti krasi mainījuši savus uzskatus. Labprāt baznīcā meditētu, bet tam traucē liturģiskā kārtība, kad solā jāceļas un jāsēžas – nevari justies brīvi.» Profesore ar sauli sevīKad deviņdesmito gadu beigās «Neatkarīgā Rīta Avīze» aktualizēja jautājumu par inteliģenci kā sabiedrības sirdsapziņu, zinātniece tagadējā jelgavniece A.Muceniece arī tika izvirzīta Latvijas sirdsapziņas parlamentam. Lai gan viņas nopelni ir lieli (izstrādātā metode vēža ārstēšanā un preparāts «Rigvir» ir unikāli), zinātniece tur tomēr neiekļuva. Mucenieku Latvijā ir daudz, un viņai nebija tādas atpazīstamības kā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Jānim Stradiņam, literātiem Mārai Zālītei, Marinai Kostaņeckai, Miervaldim Birzem vai politiķim un ārstam Georgam Andrejevam un dažiem citiem tautas mīlētiem galvenokārt atmodas laika varoņiem. A.Muceniece atceras, kā viņu 1932. gadā Rīgā Katlakalna baznīcā kopā ar jaundzimušo māsiņu kristīja. Iesvētību viņai nebija, jo tad, kad Ainai bija septiņpadsmit gadu, Latvijā ienāca briesmīgākā no cilvēces krīzēm – karš, kas daudziem mainīja dzīvi, bet tieši viņu padarīja par mediķi un radīja pamatu, lai spējīgā meitene kļūtu par zinātnieci. Runājot par uzskatiem, zinātniece atzīst, ka Dievu viņai aizstāj daba, pret kuru jāizturas ar cieņu un pret kuru cilvēce diemžēl grēko. Lai atšķirtu labu no ļauna, A.Muceniecei ir svarīga sirdsapziņa jeb, Raiņa vārdiem sakot, «saule tevī». A.Muceniece centusies definēt sirdsapziņas jēdzienu. Tas skan šādi: «Sirdsapziņa ir pieredze, kas mums palikusi no seniem laikiem un pārgājusi gēnos». Piedod tam, kas lūdz piedošanuKad lūdzu izklāstīt savu viedokli par sirdsapziņu Rīgas Jaunās Ģertrūdes draudzes mācītājam jelgavniekam Jānim Ginteram, viņš Jaunajā derībā uzšķīra Pāvila vēstuli romiešiem, kurā teikts par pagāniem, kuriem nav bauslības, bet kuri, sekodami savai dabai, izpilda tikumības prasības un kuriem bauslība dota viņu sirdīs. Mācītājs spriež: «Ja man teic, ka kāds cilvēks dzīvo pēc savas sirdsapziņas, tad, no vienas puses, tas ir ļoti labi. Taču, no otras, – Dieva bauslības likums ir augstāks. Baznīcā praktizē tā saukto sirdsapziņas izmeklēšanu vai bikts spoguli, kad mācītājs kopā ar draudzes locekli izvērtē notikušo un spriež, kā rīkoties tālāk. Līdzīgi ir pacienta attiecībās ar ārstu. Pirmais var sacīt, ka viņam sāp tā vai cita vieta, bet tikai labs ārsts spēj noteikt, kāda ir problēma un vai tāda vispār ir. Tā arī sarunā ar mācītāju cilvēks var īsti izvērtēt, kāds ir to sajūtu pamats, ko raisa viņa sirdsapziņa. Ir vēl kāds moments, proti, vai cilvēks var apgalvot, ka viņa sirdsapziņa ir pilnīgi tīra (apgalvojumus par sirdsapziņas tīrību gadījies lasīt politiķu rakstos, bet tas tomēr ir citādi – red.)!? Nav bezgrēcīgu cilvēku. Un kā lai saņem grēku piedošanu, ja nevērsies pie Dieva?!
