Atbilde uz 12. februārī «Zemgales Ziņās» publicēto Aigara Stillera vēstuli «Runa nav par logiem, bet par sirdsapziņām…».
Atbilde uz 12. februārī «Zemgales Ziņās» publicēto Aigara Stillera vēstuli
«Runa nav par logiem,
bet par sirdsapziņām…»
Izlasot A.Stillera rakstu, izlēmu nerakstīt atbildi ar pārdesmit punktiem, kuros varētu pierādīt cilvēka neizpratni, nezināšanu vai nekompetenci aprakstot dzīvojamās mājas vēsturi, kurā man pašlaik ir lemts dzīvot, bet nospriedu rakstīt gan par šīs mājas patieso vēsturi, gan par problēmām, kas rodas cilvēkiem, kuri vēl mēģina rūpēties par vēstures pieminekļiem.
Esmu meklējis ziņas, kas apliecinātu mājas Dambja ielā 17 vēsturisko izcelsmi, bet nevaru lepoties ar lieliem panākumiem. Kaut arī padomju laika arhitektūras pieminekļu sarakstā ēka minēta kā 1800. gadā celta, diemžēl nav dokumentu, kas to apstiprinātu. Mājas vecums noteikts pēc iespējamiem analogiem, kas ir bijuši citās pilsētas vietās vai pat citās pilsētās. Atrastās fotogrāfijas liecina par laiku, kad šajā namā bija Jelgavas Kurlmēmo skolas klases, kad tajā dzīvoja šīs skolas direktors ar savu ģimeni. Rakstam klāt pievienotajā fotogrāfijā var redzēt vēl veco tiltiņu pār Jēkaba kanālu un to, ka ēka bijusi savienota ar tālāk no kanāla esošu divarpusstāvīgu, lielu pildrežģī būvētu māju. Laiks ir licis no zemes virsas pazust gan garajai piebūvei, gan šai lielajai mājai, kas bija tikai neliela daļa no visas bijušās Kurlmēmo skolas saimniecības. Arī nams Dambja ielā 17 būtu nojaukts kā lielākā daļa ēku, bet to ap 1970. gadu kapitāli remontēja, pārveidojot no skolas telpām par kopmītni. Remontu veica padomju laika strādnieki ar padomju laika metodēm un materiāliem, tāpēc pēc divdesmit gadiem bija sapuvuši ārsienu apakšējo vainagu baļķi, kārniņu jumts bija caurs un arī to vajadzēja mainīt. Logi tādi, ka dažās vietās nav atverami vai aizverami, ūdens caurules sarūsējušas un katru gadu plīsa. No vecās ēkas palika ēkas ārējais veidols, bet pa lielākai daļai tā bija jauna.
Zinot, ka māja ir veca un vēsturiska, īrnieki apzinājās, ka tā ir jālabo un jāsakārto, lai tajā var dzīvot īrnieku ģimenes. Jau tajā laikā, kad nams bija pašvaldības īpašums, tika labotas ārsienas, nomainītas notekcaurules, uzlikts jauns jumts. Ir plānots pamazām, ieguldot savus līdzekļus, sakārtot iekšējās komunikācijas, telpas tā, lai nebrūk kāpnes, lai mājā neložņā žurkas un peles, lai logus var atvērt, vienlaicīgi arī taupot siltumu, par kuru jāmaksā īrniekiem. Mājas ārsienas arī jākrāso.
Ne tāpēc, ka nams ir vecs, bet tāpēc, ka īrnieki ēku mēģināja glābt, tajā 1995. gadā 16. septembrī notika Eiropas kultūras mantojuma dienu pasākums. Un mēs no tā nekaunamies. Māja ir un būs, ar laiku paliekot tikai sakoptāka. Būs līdzekļi, būs arī iespēja izpētīt dziļāk tās vēsturiskās apbūves detaļas, tad arī varēs domāt par koka oriģinālo detaļu atjaunošanu vai kopiju izgatavošanu. Pašlaik jāsamazina ēkas uzturēšanas un komunālie izdevumi, tā jāsaglābj no tālākas bojāšanās.
Regulāri esmu bijis Vecpilsētas ielā, kur katru gadu pazūd pa kādai vecās Jelgavas koka mājai. Vecākā Jelgavas koka ēka – 18. gadsimta beigu noliktava – vairs nav atrodama Jāņa Asara ielā. Kāpēc? Mājai nebija saimnieku. Atbilde vienkārša.
