Rakstot šo vēstuli, nāk prātā bijušā ministra Viļa Krištopana teiktais, ka Latvija ir muļķu zeme. Protams, par sevi viņš tādās domās nebija. Es arī nepiekrītu, ka visi ir muļķi, jo kur gan tad rastos tie miljonāri, kuru mazajā nabadzīgajā Latvijā esot ap tūkstoti. Tikai rodas jautājums – kādā veidā viņi pie miljoniem tikuši. Tā vienkārši strādājot, tos nevar nopelnīt. Izmanto radušos situāciju un nepilnības likumdošanā, lai dažādos veidos iedzīvotos bagātībā un arī ar to tiktu pie varas. Un jo augstāk tiek, jo ātrāk aizmirstas tādas īpašības kā sirdsapziņa un gods. Dombrovskim būtu ļoti vienkāršs variants, kā atrast valsts budžetā nepieciešamos 400 miljonus latu nākamajam gadam. Ja katram miljonāram ierunātos sirdsapziņa un 10 procentu no saviem uzkrājumiem tie atdotu valsts kasei, šis jautājums būtu noņemts no dienas kārtības. Tad nenāktos risināt ne «pensionāru jautājumu», ne visu par un ap PVN. Pēc uzvaras vēlēšanās un koalīcijas veidošanas laikā bija cerība, ka bez aizķeršanās un lielām problēmām ievēlētie sāks aktīvi strādāt un mēs līdīsim ārā no tās bedres, kurā jau esam labu laiku. Bet kas tev deva! Veselu mēnesi nevar izvēlēties un saskaņot sev atbilstošus ministru portfeļus. Notiek cīņa nevis par zināšanām un spējām vadīt ministriju, bet gan par partiju izdevīgumu. Nespējot veikt darbu, ministri tiek nomainīti ar citiem, bet par grīstē salaisto viņi nekādu «atbildību nenes». Gluži pretēji, aizejot saņem pamatīgu kompensāciju un tiek iekārtoti citā «siltā vietā». Ja būtu likums, kas obligāti sauktu pie atbildības par nemākulīgu vadību un zaudējumus liktu atmaksāt no savas kabatas, tad tos portfeļu gribētājus nāktos meklēt ar uguni. Ja tādi tiek pie varas, pesimisti teic, ka sliktāk vairs nevar būt, bet optimisti – ka būs vēl sliktāk. Beidziet muļķot tautu un sāciet strādāt, atceroties sev domātos vārdus: sirdsapziņa, mosties!
