Agita Morozova, veikala vadītāja, SIA «S Magone» valdes locekle Zaļenieku pagastā
Šis gads iesācies ar pārsteigumu gan mums, gan mūsu klientiem – pircējiem. Pievienotās vērtības nodokļa likmes paaugstināšana ne pa jokam nokaitinājusi cilvēkus, bet mūsu uzņēmumu piespiedusi atteikties no daudzām labām lietām.Mana darba nedēļa parasti iesākas svētdienā, kad ir lielā plānošana. Apsveru, kur un kādu preci pasūtīt, kādas ir piedāvājuma cenas, cik izdevīgi tas būs pircējam. Mūsu uzņēmums vietējiem iedzīvotājiem nodrošina 25 darba vietas, un svētdien tiek saplānota arī viņu jaunā darba nedēļa. Šajos ekonomiski smagajos laikos daudz jādomā, kā izgrozīties, sakārtot darbu, lai neciestu strādājošie un pēc iespējas mazāk to izjustu pircēji.Pirmdienas rītos dodamies uz bāzi pēc precēm. Esam tirgotāji, kuriem pašiem patīk aizbraukt, apskatīt un tikai tad izvēlēties. Citādi pasūtot, ir tā, ka pērkam kā kaķi maisā – kādus mandarīnus atved, tādi jāņem. Diemžēl šajā jomā vajadzēs ekonomēt. Jau tagad slēdzu arvien vairāk līgumu par piena un citu produktu piegādi veikalam. Turpmāk būsim spiesti mazāk braukt pēc tām un ļaut, lai preces piegādā firmas. Konditorejas izstrādājumus pircējiem nodrošinām paši, jo ir sava ceptuve. Nevaram taupīt uz darbinieku algām, jo tie ir mūsu cilvēki, kas daudzus gadus bijuši uzticami strādnieki. Arī krīzes laikā nekādā gadījumā viņus neatlaidīsim. Lauku cilvēki ir pieticīgi, bet uz to nevaram spekulēt, gribam viņiem sniegt pašu labāko.Otrdienas ir mierīgākas, tad ir laiks ieskatīties skolas un bērnudārza virtuvē, jo mūsu uzņēmums arī ēdina pagasta bērnus. Trešdien daudz laika pagāja darba kabinetā, rakstot dokumentus, rēķinot, skaitot un atkal rēķinot. Lai gan cenas nav ļoti augušas, piens un maize kļuvuši par diviem trim santīmiem dārgāki. Pērkot vairākas vienības, naudiņa salasās, un cilvēki to izjūt. Tad nu pārdevējam nākas uzklausīt gan neapmierinātību un gaušanos, gan valdības nosodījumu. Tomēr netrūkst arī tādu, kurus ekonomiskā situācija neskar vai nebaida. Piemēram, cigaretes, kas kļuvušas par 30 procentiem dārgākas, jaunieši joprojām pērk tikpat aktīvi un atzīst, ka 1,80 latu par paciņu nav cena, kas viņus atturētu to darīt. Stipro degvīnu daudzi aizstājuši ar divlitrīgajām alus pudelēm – arī tam nauda vienmēr atrodas.Katru nedēļu vismaz reizi aizbraucu uz Rīgu, un tas parasti notiek ceturtdienā. Iegriežos gan vairumtirdzniecības bāzēs, kur iegādājos rūpniecības preces veikaliņam, gan tāpat vien pastaigāju pa pilsētu.Piektdienas aizrit veikalā, jau no rīta tiek gatavots autoveikals, ar kuru apbraukājam pagasta tālākos nostūrus, un ir prieks, ka cilvēki mūs gaida. Uz vairākām vietām ar autoveikalu dodamies arī trešdienās. Piemēram, šonedēļ tā putināja, ka ceļu nevarēja redzēt, bet braucām, jo zinām, ka cilvēkiem tas ir svarīgi. Arī nedēļas pēdējā darbadienā dodamies uz bāzi pēc precēm, jo cenšamies panākt, lai iedzīvotāji varētu iegādāties maksimāli svaigu produkciju.Savukārt sestdienas ir manas dienas, kad pilnībā aizmirstu par veikalu un darbu. Tad nododos sievišķīgām vājībām.
