Tad viņi devās uz jūru.
(Turpinājums. Sākums 10., 17., 24., 31. jūlija, 7., 14., 22. augusta, 1., 6., 11., 18., 25. septembra, 2., 9., 16., 23., 30. oktobra, 6., 13., 27. novembra, 4. decembra «Lācēna stūrī».)
Tad viņi devās uz jūru. Nākot mājās, visi četri apsprieda, kad un kur varētu mēģināt. Beigās secināja, ka vislabāk to būtu darīt Arvja mājas bēniņos. Tā bija piemērotākā vieta, tur neviens netraucēja.
Vakarā Linda atcerējās solījumu pastāstīt brālēniem par saviem draugiem. Nolēmusi, ka viņi jau to ir aizmirsuši, Linda gatavojās aizmigt, kad klusi atvērās durvis un istabā ienāca Gatis un Raivis.
– Nu, mīlīt, klāj vaļā! – teica Raivis. – Šodien man miegs vis nenāks. Un nemēģini izlikties, ka guli!
To Linda arī nemēģināja. Pat, ja viņa gulētu, viņu uzmodinātu tāpat kā no rīta. To viņa negribēja, tāpēc padevās un sāka stāstīt. Lai gan brālēniem patika viņu kaitināt, Linda zināja, ka viņiem var uzticēties, tādēļ izstāstīja visu, arī par Uldi un Juri.
Veselas trīs nedēļas ik dienas viņi mēģināja Arvja bēniņos, līdz beidzot ierakstīja dziesmu kasetē un aiznesa to uz klubu. Nu vajadzēja gaidīt vēstuli, kurā būs rakstīts, vai viņi ir tikuši finālā vai nav.
Pārējā laikā viņi spēlēja basi, peldējās vai darīja citas «foršas» lietas, kā arī palīdzēja mājas darbos. Linda ar Eviju un mammu bieži gatavoja tādus kulinārijas brīnumus, ka citi nevarēja vien nobrīnīties. Arī Aivis visur turējās kopā ar Lindu, Raivi, Gati un Arvi, pat mēģinājumos. Tā viņi brīnišķīgi pavadīja laiku, līdz kādu dienu starp pastnieka atnestajām avīzēm sataustīja kaut ko cietu. Vēstule! Steigšus atvērusi avīzes, viņa izņēma to un devās uz brālēnu istabu.
– Ir, – viņa aizelsusies iekrita gultā.
– Kas ir? – pārsteigts par māsīcas pēkšņo parādīšanos, izbrīnīts jautāja Gatis.
– Vēstule! Vēstule no kluba, – satraukti atbildēja Linda. – Atbilde! Mēs esam tikuši finālā!
(Turpmāk vēl.)