Jā, tūlīt iešu lejā. Vēlreiz uzmetusi sev skatienu spogulī, viņa secināja, ka mamma neko neievēros.
(Turpinājums. Sākums 10., 17., 24., 31. jūlija, 7., 14., 22. augusta, 1., 6., 11. un 18. septembra numurā.)
– Jā, tūlīt iešu lejā.
Vēlreiz uzmetusi sev skatienu spogulī, viņa secināja, ka mamma neko neievēros.
Noskrējusi pa kāpnēm, Linda iesaucās: – Čau, mammu!
Pēkšņi atcerējusies pusapēstos hamburgerus, viņa paskatījās uz abiem šķīvjiem. Viņas hamburgers joprojām stāvēja neskarts, taču otrs bija pazudis. Paskatījusies uz mammu, kas šodien atgādināja starojošu vasaras saulīti, viņa nevarēja noturēties neiesmējusies. Mammai vienā rokā bija glāze sulas, bet otrā… tas, kas bija palicis pāri no hamburgera. Neizpratnē paskatījusies uz meitu, viņa jautāja: – Kas ir? Vai es izskatos tik smieklīga?
– Nē! Taču tas hamburgers gan, – smaidot atbildēja Linda.
Mamma paskatījās uz hamburgera paliekām: – Es nespēju ieraudzīt neko smieklīgu tajā maizē! Bet garšīga gan tā ir.
Linda atkal iesmējās – mamma bija jau trešais cilvēks, kas viņas gatavoto hamburgeru atzina par garšīgu. Tajā brīdī virtuvē ieskrēja Aivis. Ieraudzījis uz galda Lindas hamburgeru, viņš iesaucās: – Es arī gribu!
– Tu daudz ko gribi! – mēģinādama izlikties dusmīga, uzrūca Linda. – Labi, labi! Ņem! – viņa teica brālim.
Dažos mirkļos no hamburgera nekas nepalika pāri. Varēja redzēt, ka arī viņam tas garšoja, taču tādu atzīšanos Linda no viņa nesagaidīja. Arī Lindai sagribējās ēst.
– Nu, kurš no jums tagad pabaros mani? – jautāja Linda.
Mamma izņēma no iepirkumu somas jogurtu. – Tas ir tavs mīļākais. Zemeņu, – teica mamma.
Lindai nebija divreiz jāsaka. Viņa ātri ķērās tam klāt. Kad visi beidzot bija remdējuši izsalkumu, mājās ieradās arī tētis. Mamma ķērās pie vakariņu gatavošanas. Tētis ar Aivi aizgāja uz viņa istabu, kur atkal laikam mēģināja izraisīt kādu autoavāriju, bet Linda devās augšā uz savu istabu, lai visu vēlreiz kārtīgi pārdomātu.
***
i(Turpmāk vēl.)
