– Čau, Alise! Te Linda, – viņa sasveicinājās ar draudzeni.
(Turpinājums. Sākums 10., 17., 24., 31. jūlija, 7., 14., 22. augusta,1., 6., 11., 18., 25. septembra un 2. oktobra «Lācēna stūros».)
– Čau, Alise! Te Linda, – viņa sasveicinājās ar draudzeni.
– Ā, sveika! Ko dari? Negribi atnākt pie manis? – jautāja Alise.
– Zini ko, labāk nāc tu pie manis, jo esmu ļoti nogurusi, netikšu līdz tavai mājai.
– Vai esi slima, vai pavadīji vētrainu nakti? – pārsteigta par to, ka astoņos no rīta viņas draudzene jūtas nogurusi, vaicāja Alise.
Linda pasmaidīja: – Ne viens, ne otrs. Vienkārši esmu augšā no pussešiem.
– No pussešiem? Vai tu esi traka, ka celies tik agri brīvlaikā? – sašutusi iejaucās Alise. Tad brīdi padomājusi, viņa turpināja: – Bet tas nav nekāds iemesls, lai tik agri justos nogurusi. Stāsti tik līdz galam! Vai esi sev kādu atradusi?
– Nē, es nevienu neesmu sev atradusi. Es tikai stundu pastaigājos ar kaimiņu suni Džeku, – Linda mazliet aizvainota teica. Kā gan viņa varēja sev kādu atrast, ja domas kavējās vienīgi pie Jura? Viņa nevarēja tik vienkārši viņu aizmirst. Kāpēc visam vajadzēja tā beigties?
Sapratusi, ka pateikusi to, ko Lindai bija sāpīgi dzirdēt, Alise centās savu vainu mīkstināt: – Piedod, es negribēju tevi aizvainot. Drīz būšu pie tevis. Varbūt man līdzi būs arī Lauris, jo viņš solījās ieskriet. Vai tev nebūs nekas pretī, ja mēs aiziesim kaut kur trijatā? – Nē, protams, ne, – Linda atbildēja. Alise taču tikai gribēja viņu uzjautrināt. – Tad es tevi, tas ir, jūs gaidu!
– Čau! – atsveicinājās Alise un nolika klausuli. Jā, liekas, ka Juris tiešām ir salauzis draudzenes sirdi un to salīmēt nebūs tik viegli.
Aptuveni pēc pusstundas Lindas pagalmā ieskrēja Alise un Lauris. Ieraudzījuši Lindu rokamies puķudobē, abi devās pie viņas. Lauris jautri uzsauca Lindai: – Ko tu te nīksti? Ejam peldēties!
Alise piebiedrojās: – Ejam!
Linda pavērās abos lielām acīm: – Šķiet, jūs esat sazvērējušies izvilkt mani no mierīgās mājas dzīves! Bet vai vēl nav par aukstu, lai peldētos?
– Ja gribēsim, būs pat par karstu, – centās pierunāt Alise. – Nāc, ir taču brīvdienas!
Vairs turēties pretī Linda nevarēja. Viņa taču nevarēja Jura dēļ pavadīt visu vasaru, ravējot puķudobes. Turklāt viņa visu ziemu bija sapņojusi par peldēšanos. Kāpēc gan laist garām iespēju?
– Labi, es tikai paņemšu peldkostīmu un pateikšu mammai, ka aizeju.
To visu izdarījusi, viņa atgriezās pie draugiem: – Vai iesim turpat, kur pagājušogad?
– Jā, – atbildēja Alise, – tā taču ir «superīga» peldvieta!
Nonākuši galā, viņi kādu laiku skatījās zilajā ūdenī, kas aicināt aicināja. Abas meitenes peldkostīmos metās ūdenī. Arī Lauris pēc brīža pievienojās viņām. Ūdens gan vēl bija vēss, taču tas nebija nekāds šķērslis. Sākās šļakstīšanās, peldēšanās un sauļošanās, kas beidzās tikai vēlā pēcpusdienā. Kad Lauris, Alise un Linda devās mājup, viņi bija tik noguruši, ka bija gatavi tūlīt aizmigt. Pie savas mājas Linda atvadījās no Laura un Alises.
Uzkāpusi savā istabā, viņa iekrita gultā un gandrīz tūlīt pat aizsnaudās. Agrā rīta pastaiga un peldēšanās bija viņu pamatīgi nogurdinājušas.
(Turpmāk vēl.)
