Tētis ar Kasparu tikmēr sarokojās un sāka apspriest vakardienas futbola spēli.
(Turpinājums. Sākums 10., 17., 24., 31. jūlija, 7., 14., 22. augusta,1., 6., 11., 18., 25. septembra, 2., 9., 16. un 23. oktobra «Lācēna stūrī».)
Tētis ar Kasparu tikmēr sarokojās un sāka apspriest vakardienas futbola spēli. Vienīgi Aivis stāvēja malā un skatījās uz runci, kas snauduļoja un sildījās saulītē, taču Evijas plašā sirds neaizmirsa arī viņu.
– Aivi, vai tad tu ar mani nemaz nesasveicināsies? – viņa pajautāja.
Brālis kautrīgi panāca uz priekšu.
– Čau! – viņš tikko dzirdami nočukstēja, taču drīz vien Evijas draudzīgās attieksmes dēļ atguva drosmi. Viņš parādīja tantei mašīnu, kas pirms brītiņa bija izraisījusi kafijas krūzes avāriju, un teica, ka tas esot «foršākais autiņš» pasaulē.
– Jums abiem, – viņa teica Lindai un Aivim, – es droši vien jau esmu apnikusi, jūs noteikti labāk gribat satikt Gati un Raivi.
– Jā! – iespiedzās mazais brālis.
Evija iesmējās. Viņa nevarēja beigt apbrīnot brāļa atklātību.
– Viņi abi spēlē basīti aiz mājas, – Evija pamāja ar galvu uz mājas pusi. – Bet vai negribat vispirms iedzert kaut ko atspirdzinošu? Man tieši jums ir auksta citronu limonāde.
Tā kā Aivis gribēja gan satikt brālēnus, gan padzerties citronu limonādi, viņam vajadzēja drusciņ padomāt. Beidzot viņš nolēma, ka brālēni nekur nepazudīs un var mazliet pagaidīt, tomēr limonāde ne. Linda no dzēriena atteicās, un, kad visi devās iekšā mājā, viņa gāja uzmeklēt brālēnus. Aiz mājas Linda ieraudzīja puišus spēlējam basīti. Basketbola laukums bija palicis tāds pats, tikai bumba gan bija cita. Raivis un Gatis bija krietni izauguši un, kā atzina Linda, izskatījās lieliski. Meitene piegāja pie pašas laukuma malas un draudzīgi uzsauca: – Sveiki, veči!
Abi zēni pagriezās.
– Čau! – teica Gatis un klusu jautāja brālim: – Kas tā tāda?
Linda sadzirdēja un pārsteigta jautāja: – Jūs mani vairs nepazīstat?
Gatis pienāca pie Lindas un kārtīgi apskatīja viņu. – Linda? Tā esi tu? Tu esi tā mainījusies, ka es tevi tiešām nepazinu!
– Nu to es pamanīju, – atbildēja meitene.
– Bet tu esi mainījusies uz labo pusi. Esi kļuvusi vēl smukāka, – negribēdams palikt malā, iejaucās Raivis. – Mēs abi tā gatavojāmies tavai atbraukšanai, bet, kad tu atbrauc, tevi pat nepazīstam!
Aiz stūra parādījās Aivis ar mašīnu rokās. Viņu gan puiši pazina uzreiz.
– Čau – u! – viņš priecīgs pieskrēja pie brālēniem.
– Esi sveicināts, sīkais! – teica Gatis. Lai gan Aivim nepatika, ka viņu dēvē par sīko, tomēr tādā brīdī varēja to atļaut.
– Kāpēc tu neatnāci reizē ar māsu? Ja viņa būtu ieradusies kopā ar tevi, mēs noteikti viņu tūlīt būtu pazinuši, – jautāja Gatis.
– Viņa tik ļoti gribēja satikt jūs, – mazliet atriebīgi iesāka brālis, – ka pat atteicās no citronu limonādes. Tāpēc arī viņa te ieradās ātrāk nekā es.
– Tu redz kā! – noteica Raivis.
Linda nedaudz nosarka. Atkal tas mūdzis izmuldējās! Kā viņa vispār varēja Aivi vēl paciest?
– Liekas, glāze limonādes mums tagad nepavisam nekaitētu. Varbūt aiziesim padzerties? Gatis paskatījās uz Lindu un savu brāli. Abi bija ar mieru. Raivis paņēma bumbu, un visi četri devās uz māju.
(Turpmāk vēl.)
