Pēcpusdienā visi, izņemot mammu un Eviju, devās uz jūru.
(Turpinājums. Sākums 10., 17., 24., 31. jūlija, 7., 14., 22. augusta, 1., 6., 11., 18., 25. septembra, 2., 9., 16., 23. un 30. oktobra «Lācēna stūrī».)
Pēcpusdienā visi, izņemot mammu un Eviju, devās uz jūru. Tētis bija īpaši kareivīgi noskaņots iekarot milzīgo pludmali. Mamma un Evija aizbildinājās ar to, ka viņām esot daudz kas pārrunājams. Pludmale atradās aptuveni divu minūšu gājienā no mājas. Smiltis jau bija stipri sakarsušas svelmainajā saulē, uz tām tikko varēja nostāvēt, tāpēc tajās tika izklāti divi palagi. Viens tētim un Kasparam, bet otrs – Lindas, Gata, Raiva un Aiva vajadzībām.
Pēc īsa brītiņa visi jau bija ūdenī. Tas bija ļoti silts. Pēc kārtīgas peldes Linda cerēja nedaudz pacepināties saulītē, taču viņas cerības bija veltas. Pastāvīgi viņai virsū tika bērtas siltās smiltis, liets ūdens, un pārāk bieži, it kā nejauši, brālēnu bumba lidoja sāņus un trāpīja Lindai. Lindai nekas cits neatlika, kā vēlreiz kārtīgi nopeldēties, lai noskalotu smiltis, un tad pievienoties Raivim un Gatim volejbolā. Pēc tam viņi kopīgiem spēkiem ieraka smiltīs pārāk aktīvo Aivi un uzcēla milzīgu smilšu pili.
Atpakaļ viņi atgriezās pēc sešiem. No mājas plūda patīkama smarža. Viņu prombūtnes laikā bija tapusi brīnišķīga apelsīnu kūka, no kuras drīz nekas nebija palicis pāri.
Tā kā diena bija padevusies karsta un nogurdinoša, jau ap deviņiem viesiem tika ierādītas istabas. Linda tika pie tās pašas, kur bija dzīvojusi iepriekšējo reizi. Tā atradās blakus brālēnu istabai. Aivim tika mazā istabiņa blakus Lindai. Tikko brālis ielikās gultā, tā tūlīt pat aizmiga. Taču Lindai miegs nenāca. Viņa domāja par Alisi. Ko gan viņa tagad dara? Linda piecēlās gultā sēdus. Varbūt uzrakstīt vēstuli draudzenei? Bet tik ļoti negribējās rakstīt… Atcerējusies seno sazināšanās sistēmu ar brālēniem, Linda izkāpa no gultas un trīs reizes pieklauvēja pie sienas. Laikam arī viņi nebija to aizmirsuši, jo pēc mirkļa atskanēja klauvējiens. Linda bez trokšņa izlavījās no istabas un klusi iegāja pie brālēniem. Gatis sēdēja gultā, bet Raivis, atspiedies pret galdu, stāvēja. Šķiet, viņi nebija gaidījuši Lindas parādīšanos, jo aizrautīgi par kaut ko runāja. Pamanījis viņu, Gatis teica: – Šis naktskrekls tev jauki izskatās!
– Paldies! – atbildēja meitene. – Bet par ko jūs runājāt?
– Teiksim? – Gatis jautāja brālim.
– Protams! – Raivis atbildēja. Viņam patika kaitināt Lindu, tāpēc viņš, saldi pasmaidījis, teica: – Tāpat viņa visu uzzinās!
Linda dusmīgi paskatījās uz Raivi. – Ko jūs te īsti perināt? – viņa vaicāja.
– Sākšu visu no sākuma, – teica Gatis. – Šovasar tika izsludināts foršs konkurss čaļiem. Noteikumi ir šādi: jāizveido grupa no 3 līdz 5 cilvēkiem un jāieraksta audiokasetē viena dziesma. Kasete jāaizsūta vai jāaiznes uz vietējo deju klubu līdz 1. jūlijam. Tad tur notiks atlase, pēc kuras piecas labākās grupas sacentīsies dzīvajā. Tā, kura uzvarēs, iegūs balvu – iespēju uzņemt savai dziesmai klipu.
– Un jūs gribat piedalīties? – ieintriģēta jautāja Linda. – Bet jūs taču esat tikai divi!
– Trešais ir kāds mūsu draugs. Viņu sauc Arvis, – sacīja Raivis. – Bet…
Māsīca neļāva pabeigt: – Es būšu jūsu menedžere!
– Bet mums nevajag menedžeri, mums vajag solisti! – pabeidza Raivis. – Vispār bija viena skuķene, kas kādreiz draudzējās ar Arvi. Bet viņai pārgāja gribēšana.
Linda piecēlās no brālēna gultas, kurā bija sēdējusi, mīļi pasmaidīja un vaicāja: – Vai es nebūtu superīga soliste?
(Turpmāk vēl.)
