Pustūkstotis kilometru pa Latgales pusi, ciemos pie nevalstiskajām organizācijām.
Kā laukos klājas latgaliešiem? Kā viņi rosās un attīsta nevalstiskās organizācijas? Kā lūkojas nākotnē, un ko no tā varam mācīties? Ar šādām domām un jautājumiem Valgundes Attīstības biedrības dalībnieki devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Daugavpils apkaimi.Atziņa, kas gūta šajā braucienā, pasakāma vienā teikumā. Proti, veicot vairāk nekā septiņsimt kilometru, viesojoties Daugavpilī, Līksnas, Kalupes, Višķu, Nautrēnu pagastā, kā arī Aglonā, Dagdā un Krāslavā, negadījās satikt nevienu latgalieti, kurš priecātos par jūnijā gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu. Vai tā tiešām būtu nejaušība? Domāju, ne. Līdzīgi taču ir arī Zemgalē, kur valgundnieki, glūdenieki un vairāku citu pašvaldību iedzīvotāji taisnību meklējuši pat tiesā. Tomēr likums ir pieņemts un, kā saka, vilciens, šķiet, aizgājis. Dzīve gan izspēlē negaidītas lietas, sevišķi ekonomiski smagajās mūsdienās. Un «tauta nav suns, ko ar sitieniem pie ķēdes var dzīt» – to jau Garlībs Merķelis rakstīja. Rezultāts sanāk savādi līdzīgsLīdzšinējā Daugavpils rajonā pastāvēja 23 pašvaldības, Jelgavas – 15. Šovasar to vietā taps divi novadi kā Daugavpils, tā Jelgavas rajonā. Latgaliešiem būs Daugavpils un Ilūkstes, bet pie mums – Jelgavas un Ozolnieku novads. Kā tur, tā šeit viens mazāks, otrs lielāks. Vienojošas rajona padomes vairs nebūs. Taču paliks partnerības, ko veido pašvaldības, valsts institūcijas, nevalstiskās organizācijas, uzņēmēji, kopienas. Jelgavas rajonā tā ir partnerība «Lielupe», Daugavpils – Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerība. Šī organizācija arī uzņēma valgundniekus Latgalē. Jauniešiem vajag ideālu«Noasa šķirstu uzbūvēja amatieri, bet «Titāniku» – profesionāļi,» saka Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerības koordinatore Inga Krekele. Šis teiciens mudina darboties arī tad, ja tev šķiet, ka pietrūkst zināšanu. Svarīgākais – nezaudēt darbošanās drosmi. Ingas vadībā izgājām mazu riņķīti pa pilsētu. Nostājāmies Tautas un Pumpura ielas krustojumā, no kura var uzlūkot piecu reliģisko konfesiju dievnamus (dažādu kopienu sadzīvošana ir Daugavpils īpatnība), un tad devāmies uz Līksnas pagastu nepilnus desmit kilometrus aiz Daugavpils robežas, ko šosejas malā iezīmē spīdīgs metāla ķīris – kaiju dzimtas putns, kuram Daugavpils rajonā atrodama lielākā populācija Latvijā. Līksnas pagastu jau no tālienes var pazīt pēc cēlās baznīcas ar diviem torņiem, kurā 2001. gada rudenī Dievu lūdza arī princis Čārlzs. Pirms tam gan viņš no Daugavpils vidusskolnieces Alīnas dabūja pļauku ar neļķēm, taču tādas vaļības var notikt tikai Rīgā. Kā stāsta Līksnas pagasta sociālā darbiniece Elvīra Vorošena, Čārlzs atstājis ļoti patīkamu iespaidu – ar visiem laipni sveicinājies, centies aprunāties. Jau sešus gadus 1. maijā visi Līksnā aicināti uz tradicionālo skrējienu apkārt dīķim, kas savulaik rakts muižas skaistumam. Ikreiz sanākot sešdesmit, astoņdesmit dalībnieku, gan jauni, gan veci. Ka tikai pavasaris galvā! Vēl no līksniešu tradīcijām jāmin poļu nacionālās varones muižnieces Emīlijas Plāteres (1806 – 1831) vārda godināšana. Emīlija līdzīgi franču varonei Žannai d`Arkai pārģērbās par vīrieti, sapulcināja karaspēka vienību un cīnījās par Polijas neatkarību no Krievijas impērijas. Diemžēl poļu sacelšanās tika apspiesta, un divdesmit piecu gadu vecumā Emīlija mira. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Līksnas pamatskolas vēstures skolotājs Romualds Gadzāns nāca klajā ar iniciatīvu iedzīvināt E.Plāteres piemiņu – vairākus gadus viņa taču dzīvojusi Līksnas muižā. Kaut neviens no mūsdienu līksniešiem to, protams, neatceras, jauniešiem vajag kaut tautas brīvības mīlestības ideālu, un Emīlija tam der. Viņai muižas parkā izveidots piemineklis. Hokeja laukums gaidaRunājot par Līksnas jauniešu kopienu, kurā ir liels puišu pārsvars, pagasts tai atvēlējis tukšu četristabu dzīvokli, kurā ziemas vakaros… neesot ko elpot, jo tur sanākot ap sešdesmit jauniešu. Uzspēlē spēles, pavingro, aprunājas. Ja kāds ir jau pilngadīgs un grib iedzert alu, tad tas gan jādara kaut ārpusē. Šis tabu tiek ievērots. Skaista baznīca ir arī Kalupē, kur apskatījām arī pērn tapušo brīvdabas hokeja laukumu. Tas atšķirībā no dievnama radīts par projekta naudu un, ziemai aizejot, stāv tukšs. Projektos dažkārt tā ir – uzrāviens, rezultāts un pēc tam klusums. Darbs paveikts pamatīgi – uz asfaltētā laukuma nevienas bedrītes. Latgaliešiem ziemā atkušņu ir mazāk, un skaidrs, ka perspektīva tai lietai ir. Gribētos redzēt, kas notiks pēc pieciem gadiem. Jaunieši Kalupē ir darbīgi. Vietējās meitenes martā kļuvušas par Daugavpils rajona čempionēm basketbolā. Jauniešu izdotajā avīzītē «Zinu, varu, daru» lieliem burtiem jau mēnesi iepriekš bija atgādinājums, ka vajadzētu sākt domāt par mīļiem pārsteigumiem māmiņu dienā, kas tuvojas lieliem soļiem. Tas liecina par latgaliešu sirsnību un cieņu pret patiesām vērtībām. Siena ir par daudzNoputējušajās ceļmalās šur tur krīt acīs plēvē ievīstīti siena ruļļi. Drīz jau būs jaunā zālīte, bet vecais iekonservētais siens vēl nav apēsts… Savādi gan. Ko līdzīgu var vērot arī Zemgalē. Izskaidrojums vienkāršs – lai zemnieks no ES varētu saņemt platību maksājumus, pļavām jābūt nopļautām. Taču govju un citas radības, kam šo sienu varētu izbarot, ir par maz. Jārīko siena viesnīcas, kur tūristi, kuriem nav alerģijas pret dabisko vidi, varētu smaržīgi izgulēties? Tiešām žēl, ka govs māvienus lauku klusumā dzird retāk nekā agrāk. Gulēšana mums bija sarūpēta viesu mājā pie Dagdas. Saimnieki – pensionāri no Rēzeknes. Vīrs Pēteris – celtnieks, deviņdesmito gadu sākumā dabūjis izciest darba devēju pārestības. Strādājis un atstāts bez algas. Tad nolēmis pārbūvēt un atjaunot dzimtās lauku mājas. Tā radies viesu nams, kas gan vēl neesot atmaksājies, taču Latgalē ir par vienu sakoptu sētu vairāk. Visur tīrs, viss garšīgs, taču naktī vēss. Līdzīgā temperatūrā Zemgalē droši vien būtu salna. Te gaiss ir sausāks un salnas nav, bet dīķītis pārklājies ar ledus kārtiņu. Pirts izkurināta, kā pienākas, taču viesu istabiņās vēss – elektrība, kurai pievienots remdens eļļas radiators, stipri jātaupa. Tāds bija simpātisko viesu mājas saimnieku atgādinājums. Sādža pārvēršas muzejāDaugavas lokos viena no populārākajām vietām ir Slutišķu sādža ar divdesmit sētām. Tur uzņemti seriāla «Likteņa līdumnieki» Krievijas skati. Kā stāsta vietējais iedzīvotājs Mihails Gavrilovs, vasarās vai ik dienu atbrauc pa ekskursantu bariņam. Vairākas mājas nopirkuši vasarnieki no Daugavpils. Vietējie palikuši vien kādi trīs… Gavrilova kungs ir viens no šiem aizejošajiem. Izdomas bagātiem kokgriezumiem rotātie guļbūvju logi, lietpratīgi izveidotās saimniecību sētas paliek kā brīvdabas muzeja eksponāti, kurus patīkami uzlūkot ar fonā plūstošo Daugavu.
