Mana darbavieta bija Celtniecības montāžas pārvalde, tās kantoris atradās Palīdzības ielā 6, Jelgavas cietuma pievārtē. Es biju vienkāršs elektriķis, un tādiem jau darbs atrodas ne tikai celtniecības iestādēs vien. Taču ar haltūrām es nenodarbojos, kaut gan piedāvājumu netrūka. Man jau bija sava mājele Jelgavas nomalē; tajā mita sieviņa un pāris gadu vecs puika. Pavadīt vakarus viņu sabiedrībā man likās interesantāk, nekā locīties pa jaunuzcelto privātmāju stāviem un pagrabtelpām.
Šādus tādus sadzīvē noderīgus sīkumus mums piespēlēja sievas radi no okeāna viņas puses – kādu kafijas kārbu, kādu cigarešu bloku… Taču tie jau tādi nieki vien bija. Nu kaut vai pistoles izskata gāzes šķiltavas no pēdējā sūtījuma. Tas viss mūsu ģimenes budžetu jūtami nekuplināja.
Esmu taisnīgs cilvēks, un liekuļošana nav manā dabā, tādēļ pateikšu skaidri – kārtējo algas dienu gaidīju ar ilgošanos.
Un tā kādu rītu visa mūsu elektriķu brigāde bija ģērbusies ierastajos vateņos un gumijniekos – ej nu sazini, kādā darbā un kur brigadieris norīkos. «Rīta pusē es jūs, zēni, nekur nesūtīšu,» viņš teica. «Ap pusdienlaiku atnāks kasiere, saņemsiet naudu, un tad jau redzēsim.
Tā bija piektdiena, nedēļas nogale. Slaistījāmies pa kantora pustumšajiem koridoriem, kases lodziņš vaļā nevērās, un tā tās stundas gāja…
Pienāca pusdienlaiks. Mani kolēģi devās uz kafejnīcu iedzert tasi kafijas un piekost kādu sviestmaizi, bet mani kundzīte, darba gaitās vadīdama, bija nodrošinājusi ar paprāvu ēdamā saini. Tā nu es, koridorā uz soliņa apsēdies, cēlā vientulībā skrubināju savas desu maizes, skābētu gurķi piekozdams.
Un tad parādījās kasiere. Tā bija paveca dāma, plīša mētelī ģērbusies. Es viņu līdz šim tikai caur kases šauro lodziņu biju redzējis, taču pazīt pazinu. Kā nu nepazīsi savu maizesalgas devējiņu!
Šoreiz dāma nesa paprāvu brezenta somu – tajā acīmredzot atradās mūsu sūri grūti pelnītā naudiņa. Nu es izspēlēšu pamatīgu humoru! Izvilku no bikškabatas savas pistoļveida šķiltavas, pavērsu to pret kasieri un nelabā balsī iebļāvos: «Atdod naudu!» Kasiere uz mirkli sastinga. Tad laikam dzīvības saglabāšanas instinkts izrādījās stiprāks par pienākuma apziņu. «Še, še, laupītāj!» viņa izdvesa, nosvieda somu, apgriezās un izgaisa koridora puskrēslā.
Ko nu? Paskatījos uz šķiltavām savā rokā. Hmm – pistole kas pistole. Tad mans skatiens noslīdēja līdz zemē gulošajai somai. Pasvārstīju rokā – pēc svara naudas likās daudz. Taču man ne brīdi nebija ienācis prātā šo naudu piesavināties. Bet nupat jutu, ka man var draudēt kāds no kriminālkodeksa pantiem. Varbūt jau tagad kasiere, pirmo izbīli pārvarējusi, drudžaini sauc miliciju.
Somu paķēris, aizlavījos līdz grāmatvedības durvīm, atvēru tās un visu algas fondu ielidināju šajā telpā bez īpašiem komentāriem. Pats pārbijies aizmetos mājās, klusi priecādamies, ka ir piektdiena un darbā būs jāierodas tikai pēc divām dienām.
Sestdien aizgāju uz frizētavu un palūdzu, lai man matus apgriež «uz ezīti». Šo procedūru spogulī vērodams, ar patiku konstatēju, ka mans ārējais veidols pamazām kļūst svešāks.
Pirmdienas rītā – drošs paliek nedrošs – noskuvu kupli sazēlušās ūsas. Sieviņa, manas pārvērtības vērodama, plecus vien raustīja, taču es nekādos paskaidrojumos neielaidos, jo, atklāti sakot, biju nobijies kā zaķis.
Bailes ir bailes, taču pēc nopelnītās algas bija jātiek. Kases lodziņam sāniski pietuvojies, es nosvepstēju: «Valentīns, tāds un tāds… Vai, lūdzu, varētu saņemt savu algu…»
Kasiere algu sarakstā ievilka ierasto ķeksīti, uz mani pat nepaskatījusies. Es parakstījos, saņēmu aprēķināto summu un tikai tad apjēdzu, ka jūtos kā zivs, kam tikko izņemtas iekšas.
Tā laimīgi beidzās šī avantūra. Vai kāds bija saucis miliciju vai viss bija nokārtojies klusiņām – to nezinu vēl šodien. Vaicāt kādam par to, saprotiet paši, nebija manās interesēs. ◆
