Rīt Vatikānā pāvests Jānis Pāvils II nolasīs pāvesta bullu, ar kuru 2000. gads oficiāli tiks nominēts kā Svētais gads.
Rīt Vatikānā pāvests Jānis Pāvils II nolasīs pāvesta bullu, ar kuru 2000. gads oficiāli tiks nominēts kā Svētais gads. Reliģijas dibinātāja Jēzus divtūkstošā dzimšanas diena katoļu baznīcai (arī visai kristīgajai pasaulei) kļūs par svinīgu notikumu, kas Romā, Jeruzālemē, Betlēmē pulcēs miljoniem svētceļnieku. Šajā gadījumā pat nav būtiski, ka vēstures avoti (tiesa, visai pretrunīgi) no Nācaretes nākušo sludinātāju ierindo citu, tāpat pie krusta šīszemes dzīvi beigušo, atšķīrīgu mācību sludinātāju vidū. Turklāt tiek pieņemts, ka Jēzus ir dzimis vairākus gadus pēc Kristus. Tomēr 2000 gadi ir arguments, kas ir spēcīgāks par jebkurā valsts kantorī izrakstītu dzimšanas apliecību. Kristus ceļš ir arī mūsu kultūras, Rietumu civilizācijas ceļš. Arī tādēļ 2000. gada sagaidīšana pārvērtīsies krāšņā karnevāliskā gājienā visā Rietumu pasaulē šajā dienā Parīze, Londona un Berlīne… slīgs salūtu ugunīs un šampanietī. Jubilejas gadā visiem grēciniekiem lieliem un maziem tiks pasludināta «amnestija» grēku atlaide, ko varēs saņemt pēc grēksūdzes un piedalīšanās mesā.
Pāvests savā bullā, kas regulē svētku (tie ilgs no 1999. gada 25. decembra līdz 2001. gada 6. janvārim) rituālu norisi, atkārtoti izteicies, ka šim gadam jākļūst arī par baznīcas vēstures tumšāko lappušu drosmīgas atzīšanas un kritiskas pētīšanas gadu. Atkusnis skāris arī pēdējo no pasaules lielākajām impērijām, kaut arī inkvizīcijas arhīvi vēl glabā tūkstošiem tumšu vēstures lappušu un biezus sējumus arī ar IX un XX gadsimtā aizliegto domātāju vārdiem Žans Pols Sartrs, Simona de Bovuāra, Andrē Žids, Heinrihs Heine un daudzi viņiem līdzīgie vēl aizvien gaida savu rindu, lai saņemtu reabilitācijas apliecību.
Pāvests bullā runā arī par nabadzību un «jaunajām verdzības formām,» kas šodien pārklāj «veselas tautas ar savu nāves ēnu», nabagākās nācijas tiek nospiestas no savu grēku nastas, kamēr bagātās, kurām tāpat netrūkst grēku, diktē pasaules politiku… Nepieciešama jauna starptautiskās solidaritātes kultūra. 2000. gadam jāieved jaunā līdzcietības laikmetā. Šim gadam vajadzētu kļūt par dialoga aizsākumu, «līdz vienu dienu mēs visi jūdi, kristieši un musulmaņi kopā Jeruzalemē apmainīsimies ar miera sveicieniem.»
Ar pāvesta muti šajā gadījumā runā ne tikai Dievs, bet arī Šveicers, XX gadsimta dižais humānists, kuru mēdz saukt par pēdējo universālo cilvēku.
Tomēr jāmin arī Semjuels Hantingtons teorijas par civilizāciju sadursmēm XXI gadsimtā sludinātājs. Bez daudzajām teorijām ir reālā prakse, kas līdzcietības laikmetu uzlūko kā utopijas kategoriju. Šonedēļ vācu laikraksts Die Zeit ievietojis apjomīgu publikāciju ar virsrakstu: «Izraēla strādā pie bioloģiskā ieroča, kas nogalinās tikai arābus». Tas gan vairāk izklausās kā Sadama Huseina Propagandas ministrijas ziņojums: Izraēla nav tālu no tā, lai pabeigtu darbus pie bioloģiskās bumbas, kas ir vērsta tikai pret arābu pasauli un jo īpaši pret irākiešiem. Kā šīs informācijas avoti tiek minēti anonīmi militāristi, Rietumu slepenie dienesti, kāds izraēliešu zinātnieks, kas vēlējās palikt anonīms, amerikāņu Pentagons, britu Portdaunas bioloģisko ieroču laboratorijas pārstāvis… Sunday Times rezumē: zinātnieki no bioloģijas pētniecības institūta, kas atrodas netālu no Telavivas, esot uz pēdām noteiktai gēnu kombinācijai, kas ir raksturīga tikai noteiktiem Tuvo Austrumu apvidu iedzīvotājiem… Stingrā uzraudzībā viņi darbojas ar baktērijām un vīrusiem, kas tiekot mērķētas tieši uz arābu gēnu kopumu. Iedarbību iespējams izskaitļot līdz vienas dienas precizitātei. Oficiālā Telaviva šos apgalvojumus pilnībā noliegusi…
Ir pierādīts, ka Dienvidāfrikā (DĀR) jau 80. gadu vidū tika strādāts pie etniskās bumbas izgatavošanas, kuras mērķis bija padarīt nekaitīgu daļu no melnajiem iedzīvotājiem. Kopš tā laika gēnu pētniecība ir spērusi milzu soļus, īpaši uzrādot cilvēka individuālās iezīmes, kas, kā zināms, mēdz būt kopīgas arī plašākai cilvēku kopienai.
Arī nākamais solis zem palielināmā stikla palikt veselas tautas (vai rases) nav nemaz tik ļoti utopisks. Tas ir tikai laika jautājums. Zinātnieki jau sen ir pie šāda veida atklājumu robežas. Tiesa, viņi ar šo pētījumu palīdzību cer noskaidrot visu tautu iespējamo radniecību. Taču tas, kurš uzvar slimības, iegūst arī varu pār cilvēkiem, gluži tāpat kā atomenerģija ir duāla parādība. Ar zinātnieku sasniegumiem, kā to pierāda vēsture, var manipulēt militāristi. Etniskā gēnu pētniecība nes sev līdzi veselu gūzmu problēmu: piemēram, ja dažām tautu grupām šie rādītāji būs labāki nekā citām, meitene-vēsture var ieklīst 1933. gada krodziņā «Hindenburgs». Citiem vārdiem, pastāv iespēja, ka XXI gadsimta zinātnes sasniegumi var novest pie jaunas rasu diskriminācijas. Kaut vai tīri sadzīviskā formā, kur paaugstinātas veselības apdrošināšanas maksas tiek pieprasītas no indivīdiem ar sliktāku gēnu mantojumu. Serbiskais pret horvātisko, azerbaidžāniskais pret armēnisko… Un otrādi. Jau tagad Ķīnas valdība savas pretenzijas uz autonomo Tibetas reģionu ir pamatojusi arī ar pētījumiem, kuri uzrāda tibetiešu un ziemeļķīniešu ciešu asiņu radniecību.
Ģenētiskais pasaules atlants, kurā redzams visas cilvēku rases ģenētiskais mantojums, iespējams, kļūs par alcheimera slimības, vēža un AIDS XX gadsimta mēra atrisinājumu atslēgu. Un tā dēļ ir vērts pārvarēt pesimismu.
Pasaulē šodien katras 60 sekundes 11 cilvēki inficējas ar imūndeficīta vīrusu. Puse no 5,8 miljoniem cilvēku, kas, pēc ANO AIDS programmas (UNAIDS) datiem, 1998. gadā ir inficējušies ar HIV vīrusu, ir vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Narkotiku lietošanas dēļ AIDS Austrumeiropas jauniešu vidū izplatās kā postošs ugunsgrēks. Inficēties šodien ar AIDS var ne tikai lietojot netīras šļirces, bet arī lietojot pašas narkotikas, jo to ražotāji bieži vien narkotiku šķīdumā iepilina asinis, lai narkotiku maisījumu padarītu noturīgāku. Visvairak apdraudēta ir Ukraina, kur HIV inficēto skaits pēdējos četros gados ir audzis 75 reizes (!). Domājams, arī Latvijai AIDS nāves deja (kaut arī ne tādos apmēros) gluži secen neies. Vai mēs pazīstam līdzcietību? HIV pozitīvo grūtnieču aprūpes centra izveidei organizētā labdarības operas izrāde Nabuko, uz kuru bija uzaicināti vēstniecību pārstāvji, uzņēmēji, ministri, Saeimas deputāti un kurā tika saziedoti 20 latu (!) ir nožēlojama dvēseles nabadzības apliecība.
Āfrikā un Āzijā katru gadu ar HIV inficējas 1,7 miljoni cilvēku, un šis skaitlis turpina augt, XXI gadsimtā draudot ar ekonomisku un politisku sabrukumu, ar masveida cilvēku izmiršanu daudzām šī kontinenta valstīm. Tikmēr 49 Melnā kontinenta valstu vadītāji aizvadītajā nedēļā pulcējās uz 20. Francijas Āfrikas valstu galotņu tikšanos. Francijas medijos smaidošais Žaks Širaks sarokojas ar Kongo diktatoru Kabilu. Franču avīze La Croix šajā sakarībā raksta: «Tik daudzi aktīvie diktatori iznāk parādē uz mūsu sarkanajiem tepiķiem, un laikā, kad tie tiek sagaidīti ar goddevību (kā nesen Kastro Spānijā), kad viņi nesodīti ārdās (kā Miloševičs Dienvidslāvijā) vai jaunas pasaules kārtības ēnā vada savas laimīgās dienas, ir grūti vienai daļai čīliešu tautas iestāstīt, ka tikai un vienīgi viņu kādreizējo diktatoru vispārcilvēcības vārdā ir jāsoda.»
Pēc būtības tas ir jautājums, kā 50 gadus pēc vispārējo cilvēktiesību pasludināšanas izveidot praksi, lai šīs tiesības īstenotu dzīvē? Kam uzdot šo jautājumu? Varbūt šeit noder Indonēzijas studentu pieredze. Mēnešiem protestējošie jaunieši Džakartas pilsētas zooloģiskajā dārzā orangutānu krātiņus aplīmējuši ar plakātiem. Savukārt pagājušā piektdienā kādā citā Indonēzijas pilsētas zooloģiskajā dārzā aptuveni 300 studenti četriem garspalvainiem primātiem lasīja savas politiskās prasības valdībai, to pamatojot ar to, ka šādai auditorijai lasīt ir daudz iedarbīgāk, nekā runāt ar prezidentu Habibi un armijas šefu Viranto.
