Kāpēc šajā slidenajā laikā es vēl domāju, vai iet politikā sakarā ar iespējamajām pirmstermiņa Saeimas un pilnīgi noteikti gaidāmajām novada vēlēšanām? Redzat, ir liela atšķirība: būt ierindas ugunsdzēsējam vai viņu komandierim. Es negribētu būt ne pēdējais, piedodiet, ne pirmais. Man vajag skaidru garantiju, ka vadītāja krēslā palikšu arī pēc ugunsgrēka nodzēšanas. Mūsdienās neviens vairs nedzīvo no plika entuziasma. Ja partija, kas mani aicina sarakstā, nevar garantēt galveno krēslu līdz mūža galam, es saku: «Ardievu!» Zināt, tas nav egoisms. Tā ir izdzīvošanas māksla šajā skarbajā laikā, kad mēs visi esam paklupuši, skrienot no viena ugunsgrēka uz otru, un attapušies bezdibeņa malā. Mēs domājam, kas būs tālāk: degšana zilajās Eiropas Savienības ugunīs un kritiens lejup vai brīnums, glābšanās. Uzskatu, ka es varētu kļūt par līderi, pārcēlāju uz labāku dzīvi, par autoritāti, kas pulcē ap sevi ne jau citus pingvīnus, bet cilvēkus, kas zina savu vērtību. Nu tomēr, mani mīļie, kā valsts, tā novads jābūvē uz biznesa pamatiem. Vajadzīga ne tikai ražošanas reanimācijas un ārzemju veikalu un preču izmēšana, bet arī stingra roka, pašapzinīgs lats un pozitīvs vērtējums. Kam man politikā paciest neapmierinātus, ņurdošus apstāvētājus? Prom! Lai ap mani ir tikai eņģeļi – sievietes, vīrieši, draugi. Jā, esmu ideālists!Es saprotu, ka jūs paši turpmāk pieņemsiet lēmumus, kur un kā, ar ko. Bet padomājiet labi! Pašlaik mēs atrodamies tādā kā buferzonā starp trekno dzīvi, kāda mums bija, un iznīcību, kas, iespējams, mūs sagaida. Ko varam darīt šodien rītdienas labā? Pirmkārt, jāpārvar bailes un kritikomānija. Un jāmeklē jauni visu līmeņu politiskie līderi. Iespējams, es piedāvātu sevi kā vienu no viņiem. Kāda ir mana programma krīzes situācijā? Pirmkārt, tautai jāizskaidro notiekošie procesi. Vai, pareizāk sakot, jāieklausās tautā, kas pati visu zina vislabāk. Un tam jānotiek it kā atklāti. Es piedāvātu sasaukt profesionāli organizētu (jeb labi inscinētu) iedzīvotāju forumu, un – lai tauta publiski izkliedzas, izraudas, izpliķē cits citu, sabučojas un salīgst mieru. Tas, zināt, nebūs nekāds 13. janvāris. Tā būs Svētā Valentīna diena, mīlestības svētki! Jāatgriežas pie sadraudzības principa, pie sadalītā labprātīgas pārdales jeb pie Bībeles desmit baušļu aktualizācijas un vizualizācijas visu līmeņu politikā. Taču tad politiķiem jārāda piemērs. Ne visi to spēs. Te nu sāksies dabiskā atlase un manipulācijas, kā jau vienmēr. Te nu būtu tā reize, kad bez žēlastības jāidentificē negatīvās enerģijas uzkrājumi politikā, lai vienkārši tos izrautu kā augoņus un aizmestu. Ko es varu apsolīt? Jaudīgu gaismas kodu manis realizētajā politikā. Tā ir bieži vien neredzamā kauja ar «Ķīnas mūri», kuru paši esam uzcēluši sev visapkārt, diendienā skandinādami vienu vārdu: krīze. Es piedāvāju un gaidu no jums vairāk personiskās atbildības, uzdrošināšanās, drosmes un izturības. Jūs vēl elpojat, jūsu dzīslās rit asinis, jūs esat skaisti, stipri, vareni, jūs visu varat… Kāds teiks, ka to visu jau kaut kur ir dzirdējis. Jā… Bet kāpēc man būtu no jauna jāizdomā divritenis?
