Visapkārt skan pagājušā gadsimta dziesmas. Stili un modes mainās, atkārtojas, dzimst un pilnveidojas…
Visapkārt skan pagājušā gadsimta dziesmas
Stili un modes mainās, atkārtojas, dzimst un pilnveidojas… Gan populārajā, gan akadēmiskajā mūzikā. Skaņdarbi, kurus jūs klausāties šodien vai pat tagad mājās, gandrīz jau ir pagājušā gadsimta mūzika.
Šis gadsimts radījis rokmūziku, un arī tai jau ir sava klasiskā kategorija. Taču ne tikai latviešu simfoniskā un opermūzika vai Raimonda Paula šlāgeri, bet arī «metāliski» sintētiskais roks vai pat ultramodernie drum’n’bass deju ritmi – tas viss tūlīt tiks dēvēts par pagājušā gadsimta mantojumu.
Roks – gadsimta vaibsti
Nez vai visa popmūzika ir 20. gadsimta atklājums, ja pieņem, ka tā precīzi nemaz nav definēta. Par šo definīciju speciālisti joprojām diskutē… Ar jēdzienu «populārais» savā ziņā var saprast arī tautasdziesmas vai Johana Štrausa valšus. Populārā mūzika pat daudzus gadsimtus senāk bijusi tā pati trubadūru, menestrelu un cita to laiku «koncertturneju» mūzika, ko šodien saucam par seno.
Taču pilnīgi skaidrs ir par rokmūzikas piederību šim gadsimtam.
Radies gadsimta vidū, piecdesmitajos gados roks savā attīstībā kļuvis netverami plašs un daudz citādāks nekā tā jēdziena radītājs rokenrols. Ar to vairs nav nekā kopīga, piemēram, Braiena Īno iedvesmotajam ambient minimālismam, kas nav arī īsti akadēmiska mūzika.
Visi kaut ko meklē
Pārtapšanas un meklējumu māksla aizrāvusi arī nosacīto tagadni – pēdējos 20. gadsimta gadus –, un tas turpināsies neatkarīgi no skaitļu apaļuma. Mazliet apjukuši, cilvēki pacilāti uztver, piemēram, opermākslas saskarsmi ar tādu kā postroku. Varam dēvēt par simbolisku kopprojekta «Passengers» dziesmu «Miss Sarajevo» deviņdesmito gadu vidū… Tajā Lučāno Pavaroti akadēmiskais vokāls brīnumainā harmonijā mijas ar klusināto «U2» solista Bono balsi lēnā, ritmiskā un mierīgā Braiena Īno melodijas pulsācijā, un viss šis process bija saistīts ar naudas pelnīšanu, kuras mērķis ir labdarība. Tātad sociāli aktīvs mākslas darbs. Te ir viela pārdomām. Un Vangelis ar Monseratu Kabaljē… Un mūziklu karalienes Sāras Braitmenas un jauniņās Emmas Šaplēnas centieni harmoniskā veselumā sakrustot akadēmisko ar populāro… Citiem piemēriem trūkst vietas.
Dumpis zaudējis jēgu
Rokmūzikas dumpinieciskuma kulminācija, tāpat kā pankroka revolūcija, jau ir pagātnē. Astoņdesmito gadu beigās grupa «Napalm Death» radīja vistrakāko, visdārdošāko, visstraujāko un visnemelodiskāko «mūziku». Solis uz priekšu būtu vienkārša trokšņu virkne. «Metālistu» skrējiens pa spirāli stājās, un šogad šā virziena slavenības «Metallica» un «Therion» muzicēja kopā ar simfonisko orķestri. Nekas nebijis tas gan nav, taču savā mērogā pirmoreiz tas noticis plaša patēriņa līmenī.
Grūti pat aptvert, kas notiek nekomerciālā roka pasaulē, kurā eksperimenti gadās pat nopietnāki par atsevišķiem akadēmiskās mūzikas darbiem. Bet tas jau nepavisam vairs nav roks.
Saprotams, ka tagad visi mēģina noteikt globālo gadsimta komponistu, gadsimta izpildītāju vai gadu tūkstoša ģēniju. Šī aizrautība nereti izslēdz pārdomu iespēju – varbūt šī ārprātīgā titulu dalīšana var izrādīties bezjēdzīga, varbūt pat vienkāršs stulbums, ņemot vērā ne tikai mūzikas, bet arī pašas cilvēces daudzveidību.
Tūkstošgades atklājums
Atliekot «Top Millennium» meklēšanu, varbūt paraudzīsimies, ar ko visvairāk šis gadu tūkstotis un gadsimts atšķiras no citiem. Šķiet, ka vērtīgākais, ko tie devuši, ir iespēja iemūžināt un saglabāt mūzikas oriģinālus.
Diemžēl mūsdienās nevienam vairs nav lemts dzirdēt neparasto Farinelli balss diapazonu… Ja nu vien – pēc laikabiedru aprakstiem studētu, tehniskas montāžas radītu hibrīdu no divu cilvēku balsīm, kā tas bija filmā «Farinelli». Tāpat ir žēl, ka nezinām, kādu īsti mūziku cilvēce klausījās pirms krusta kariem, kādas melodijas skanēja Jēzus dzimšanas laikā. Daudz kas liek šaubīties, ka tad bijusi sastopama viena primitīva trallināšana.
Autentiski saglabāta tikai šā gadu tūkstoša mūzika, un to līdzējis tikai viens šā gadu tūkstoša izgudrojums – nošu raksts.
Savukārt 20. gadsimts šo saglabāšanu bagātinājis ar iespēju fiksēt konkrētu balsi, autentisku izpildījumu, ko mums nodrošina skaņu tehnika no magnetofona līdz kompaktdiskiem.
Tā kā šī iespēja tiek ekspluatēta preču tirgū, mēs bieži aizmirstam tās unikālo nozīmi. Lai gan īsti to varēs novērtēt tikai nākamais gadsimts un tā paaudzes.
