«Latvijā ārstu profesija sāk kļūt par apsmieklu, tādēļ reāli apsveram domu braukt prom».
Jelgavnieki Inese un Guntis Strazdi ir diplomēti ārsti anesteziologi reanimatologi – sava darba patrioti. Lai realizētu sapni un iegūtu diplomu izvēlētajā profesijā, studēt bija nepieciešams 12 gadu, kamēr tajā laikā daudzi viņu klasesbiedri un vienaudži četros gados jau bija ieguvuši jurisprudences vai ekonomikas grādu, «treknajos gados» izveidojuši privātbiznesu un labi iedzīvojušies. Strazdu ģimene tikai nupat gatava atspērienam. Un vēlas, lai viņu bērniem – Emīlam un Laurai – ir laba izglītība, sava māja, kuras pagalmā rotaļāties, ziedošs puķu dārzs, kur pašiem pēc smagajām diennakts dežūrām relaksēties. Vēl pirms gada viss likās «forši» – stabils darbs, adekvāts atalgojums, kas ļāva bankā paņemt aizdevumu elementāro pamatvajadzību sakārtošanai, kas nepieciešams katrai jaunai ģimenei. Vai par daudz prasīts, – un kāda tam visam cena? Dienesta romāns ar laimīgām beigāmJauno dakteru māja nav meklējama «bagātnieku rajonā» un ir pavisam pieticīga, viņu pagalmā nedižojas lepns auto un atnācējus nesagaida dārgi šķirnes suņi. Viss ir vienkārši un sirsnīgi. Lai arī Jelgava nav no lielajām pilsētām, divdesmit piecu gadu laikā tā bijusi par plašu, lai Inese un Guntis satiktos viens ar otru. Tagad abi smej, ka attiecību veidošanas laikā bijis vesels dienesta romāns: «Inese – priekšnieks, es – padotais jeb viņa Reanimācijas nodaļas dakterīte, es – māsiņa,» smejas Guntis. Strāvojumi uzdzirksteļojuši tik spēcīgi, ka drīz vien Guntis Inesi bildinājis. Tūlīt arī pabeidzis garās studijas un Jelgavas slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļā sācis strādāt par ārstu. Pirms četriem gadiem Strazdu ģimenei pieteicās mazais Emīls, bet tagad Inese darbu uz laiku nolikusi maliņā, visas rūpes un uzmanību veltot ģimenes jaunākajam lolojumam – Lauriņai.Ar vienu algu nepavilktLai izdzīvotu, paralēli darbam Jelgavā Guntis strādā arī Bauskas slimnīcas Reanimācijas nodaļā. Viņš atzīst, ka ir maz cilvēku, kuri novērtē, ka tieši reanimatologs un anesteziologs smagās situācijās spēj glābt pacientu un operācijas laikā rūpējas, lai slimnieks tiktu uzturēts pie dzīvības. «Sākumā mūsu pilsētas slimnīcā varējām piestrādāt papildu slodzi, tad tas vairs nebija iespējams un izdzīvošanai vajadzēja meklēt vēl kādu darbu. Tagad strādāju arī Bauskā. Taču tur slimnīcas liktenis karājas mata galā. Ja stacionāru likvidēs, kā mūs biedē, un paliks tikai Jelgava, izdzīvot ar vienu ārsta algu nebūs iespējams,» secina Guntis, bet viņa dzīvesbiedre ar bažām raugās, vai pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma nodaļai viņas darbs būs vajadzīgs.«Kad beidzu augstskolu, daudziem studiju biedriem bija tikai viena doma – jāpabeidz, lai var strādāt farmācijas firmā, jo tur labi maksāja. Es pieļauju, ka tūlīt būs tas pats. Ja ārstiem samazinās algas, kā sola, par 40 procentiem, mēs arī te nepaliksim. Seši gadi studēt un pēc tam vēl sešus mācīties rezidentūrā, kur atalgojums ir 140 latu mēnesī… Lai tagad es strādātu par 300 latiem?» retoriski jautā Inese, turklāt par reanimatologu būt nav viegli psiholoģiski. Kolēģi ieteikuši, ka nevajagot darbā piedzīvoto personificēt uz sevi. Jaunie ārsti atzīst, ka praksē bijuši vairāki smagi gadījumi, ko pārsāpēt bijis grūti.«Ir ļoti smagi reanimēt mazus bērnus un saprast, ka neko vairs nevar glābt. Manā praksē ir divi tādi traģiski gadījumi, kas kādu laiku pavilkās man līdzi. Tas nav viegli, bet nevajag to attiecināt uz sevi. Nav jau tā, ka pēc tiem notikumiem savus bērnus nekad nelaidīšu peldēties un nedošu pašiem dzert no pudelītes. Parasti šīs situācijas uz āru nerunājam, bet savā starpā pārspriežam no profesionālās puses,» stāsta Inese. Aizbrauks daudziPāris atzīst, ka visvairāk viņus kaitinot neziņa par rītdienu, un saredz pavisam reālu iespēju aizbraukt no Latvijas, apzinādamies, ka citur viņu darbs un zināšanas tiks novērtētas. «Ja man būs jādomā, vai es varu bērnu paturēt dārziņā tikai līdz launagam, jo par to nespēju samaksāt un valsts ārsta darbu novērtē ar smieklīgu algu, noteikti aizbrauksim. Un tādu kā mēs būs ļoti daudz. Pēc Ārstu biedrības informācijas, vai katru mēnesi no kādas Eiropas valsts Latvijā ierodas masveidā vervēt mediķus darbam ārzemēs. Pēdējā bija Dānija. Sāpina arī sabiedrības attieksme un daudzās negācijas masu informācijas līdzekļos, kur ārsti bieži vien tiek pasniegti kā nelieši, slepkavas, kukuļņēmēji, kas ne par ko citu nedomā, kā tikai, kur izspiest naudu,» sašutusi Inese.Strazdu ģimene neslēpj, ka savu slogu viņiem uzlicis bankā ņemtais kredīts, kas, pēc vīra vārdiem, ir pietiekami nozīmīgs. «Divus gadus domājām, vai varam atļauties un kā to nomaksāsim. Secinājām, ka mūsu algas ir tādas, ka varam ņemt hipotekāro kredītu, liekot ķīlā pašu māju. Tagad esam nonākuši pie tā, ka nezinām, vai varēsim nomaksāt aizdevumu, kas, šķiet, arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc apsveram domu doties strādāt citur. Visvairāk man būs žēl Emīla un Lauras, kas tiks izrauti no vides, kurā jau iedzīvojušies. Svešumā viņiem noteikti pietrūks vecmāmiņas un krustmātes apciemojumu. Nezinu, kā būs, ka vairs nevarēšu aiziet ciemos pie draudzenes papļāpāt un padzert tēju, bet lai man pietrūktu valsts… nu paldies!» daktere ir kategoriska.
