Šonedēļ, atceroties Ziemassvētku kaujas Pirmā pasaules kara laikā un atzīmējot Latviešu strēlnieku piemiņas dienu, Latvijā notiek atceres pasākumi.
Šonedēļ, atceroties Ziemassvētku kaujas Pirmā pasaules kara laikā un atzīmējot Latviešu strēlnieku piemiņas dienu, Latvijā notiek atceres pasākumi. Tos ievadīja dievkalpojums Doma baznīcā. Vēlāk armijas un militāro mācību iestāžu pārstāvji piedalījās atceres pasākumā Brāļu kapos. Strēlnieku dienas pasākumi norisinās vairākos mūsu valsts novados, arī Piņķu baznīcā, kur aizlūgums notika pirms Ziemassvētku kaujām.
Kā liecina vēstures avoti, Ziemassvētku kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī un beidzās 1917. gada 18. janvārī (pēc jaunā stila – no 1917. gada 5. janvāra līdz 31. janvārim).
Tas bija laiks, kad latviešu strēlnieki sasniedza savas slavas visaugstāko punktu Pirmajā pasaules karā. Toreiz un vēl ilgi pēc tam par viņu varonību rakstīja ne vien Krievijā, bet visā Rietumeiropā.
Pirms Ziemassvētku kaujām astoņos strēlnieku pulkos bija 16000 vīru, bet kopā ar rezerves pulku – 30000. Kaujas laukā uz mūžīgiem laikiem pēc strēlnieku pulkveža Auzāna vērtējuma palika ap tūkstoš vīru, ievainoti – ap četri tūkstoši.
Pirmās brīvvalsts laikos ik gadu 6. janvārī Latvijā pulcējās vecie strēlnieki, lai pieminētu Ziemassvētku kaujas. 6. janvāra naktī Brāļu kapos aizdedzināja piemiņas uguni.
Toreiz strēlnieku rindās karoja ne viens vien simts Zemgales novadā dzimušo, šīspuses skolās gājušo, arī jaunie strēlnieku virsnieki, kuri pirmo soli uz virsnieka uzplečiem bija spēruši Mītavas reālskolā vai ģimnāzijā. Un daudzi no viņiem uz mūžiem palika kaujas laukā, savu cīņu pēdas atstājot vien strēlnieku vēstures lapās. Lūk, tikai daži no viņiem: poručiks Pauls Sturms, poručiks Augusts Goševics, podporučiks Juris Buka, poručiks Roberts Sockis, praporščiks O.Liepiņš, štābskapteinis A.Grīnbergs, štābskapteinis V.Lasmanis un citi.
Par to dienu laiku lai vēsta notikumu aculiecinieka un dalībnieka Jāņa Kaktiņa īsstāsts no izdevuma «Varoņu sejas» (1930. g. izd.).
Jauna gada nakts
«Taisni trīs gadus atpakaļ, vecgada vakarā, es pa šo ceļu braucu uz Jelgavu. Toreiz es biju trešās klases skolnieks. Ja kāds man tad teiktu, ka kādreiz būs tā kā tagad, es tam neticētu» – stāsta viens no maniem gadījuma ceļa biedriem.
Es skatos viņa jaunā sejiņā un mirdzošās bērna acīs un man top tā savādi, ka šis jaunais zēns, kurš nevarēja ticēt, ka reiz būs tā, kā tagad, tomēr pieredzēja to, kam neviens neticēja. Es skatos viņa pelēkā , savārtītā mētelī un man nāk prātā, ka trīs gadus atpakaļ viņš pa šo ceļu brauca kā bērns ar naivu sirdi un skolnieka apģērbā.
«Toreiz mēs Jelgavā vecgada vakarā dedzinājām eglīti un man likās, ka visa pasaule ir apgaismota no svecīšu gaismas. Es biju savējo vidū un sirds man bij viegla, mierīga… Diez ko šinī vakarā piederīgie svešumā dara?..»
Viņam bija septiņpadsmit gadi , un viņš runāja atklāti un no sirds.
Pirmā Ziemassvētku kaujas dienā viņu viegli ievainoja un viņš ar visu burzmu nokļuva Rīgā. Pēc pāra dienām brauca atpakaļ uz kara lauku; Rīgā viņam nebij neviena, pie kā varētu Jauno gadu sagaidīt. Viņam bija biedris par diviem gadiem vecāks. Abi viņi brauca no slimnīcas un cerēja vēl šonakt nokļūt katris savā pulkā. Abi viņi bij sirsnīgi un mīļi viens pret otru. Vecākais nezin kamdēļ jauno sauca par dēlu.
Vecākais iztina no avīzes lapas doniņu rupjas maizes, pārgrieza to uz divām nevienādām daļām, deva lielāko daļu jaunākam un sacīja: «Ņem, dēls, tev tāļāks ceļš zem kājām!» Līdz jaunākā pulkam bija verstis piecpadsmit; viņš nopietns paņēma maizes gabalu un nogremdēja dziļā mēteļa kabatā.
Mēs šķīrāmies. Es aizgāju pa labi, viņš pa kreisi. Ātri man izzuda no skata divi pelēki, uz priekšu salīkuši stāvi, kuri ar somiņām pār pleciem smagi aizbrida pa dziļo sabraukto sniegu meklēt savu pulkus, kuri Jauno gadu sagaidīja sniegā un salā.
Bija tumša, miglas piemirkuse veca gada nakts. Pielaidies svaidījās sanitārautomobils. Vientuļa kukņa, ar kvēlojošām oglēm lēni ļodzīdamās virzījās uz pozīciju pusi.
Pēc pirmās Ziemassvētku kaujas mūsu brigāde bij mazliet atvilkusies atpakaļ, lai sakārtotu sajauktos spēkus. Drīz es viņu atradu un iegāju štābā. Uz štāba priekšnieka galda dega sašķiebusies, striķīšiem sasieta, visas karavētras izdzīvojuse lampa. Ieņemtās telpas vienā stūrī stāvēja maza appušķota eglīte.
Tepat netāļu arī strēlnieki gatavojās dedzināt eglīti. Pa priekšu mēs gājām pie viņiem. Tikai divas stundas atpakaļ viņi bij atnākuši šeit, – bet tomēr nepiemirsa Jauna gada eglīti, jo Svētvakara eglītes laikā viņi gāja kaujā.
Gada maiņā aizdedzām štābā otru eglīti. Ar dziestošām svecītēm mēs klusi dziedājām: «Dusiet, jūs kaujas ērgļi!» Un likās, ka skaņas aizlidoja tālu pār baltiem klajumiem un glāstīja katru mīļu kapu…
Daži mēs aizgājām uz kādu mūsu pulku, kurš vispēdējais bij iznācis no priekšējās līnijas. Tā bija neliela blindaža, kurā mēs iegājām. Ap galdu saspiedušies sēdēja virsnieki, citi drūzmējās turpat kājās. Uz galda bij maza, jau nodedzināta eglīte, bet ārā pie blindažas, sniegā bij otra, liela, kura turpat bij dedzināta kopā ar strēlniekiem.
Daudzus no virsniekiem es vairs nepazinu, tā bezmiega naktis un karstās kaujas tos bij pārvērtušas. Viņu apģērbi bij savārtīti un vietumis saraustīti līdz apakšdrēbēm. Viņi nebij izģērbušies un kā pienākas atgūlušies sešas dienas un naktis no vietas, un miegs lieca viņu galvas uz leju.
Bet visam nogurumam spīdēja cauri dzīvības un liela darba prieks. Drudžaini mirdzēja skati. Kāds rotas komandieris visu laiku skuma par savas rotas varonīgiem kritušiem strēlniekiem. Jauns kapitans skatījās spogulītī un teica: «Jau sarma matus stīgo!..»
Un viņi varēja vēl būt jautri: apsaldētās, aizsmakušās balsīs nebeidza triekt un jokot.
Tepat vienam aizvērās acis, bet viņš jautri pacēla galvu un smējās, runāja tāļāk.
Savāda, neizprotama bij šī kareivju cilts, kas sniegā un tumsā sagaidīja jaunu gadu…
