Skābbarības gatavošanu var uzskatīt par kompromisu starp darba apjoma un spēka ietaupījumu barības gatavošanas procesā un barības vielu zudumiem uz lauka un ieskābēšanas laikā, ar kuriem noteikti jārēķinās.
Skābbarības gatavošanu var uzskatīt par kompromisu starp darba apjoma un spēka ietaupījumu barības gatavošanas procesā un barības vielu zudumiem uz lauka un ieskābēšanas laikā, ar kuriem noteikti jārēķinās. Lai nodrošinātu ieskābējamās (fermentējamās) masas labu skābšanas gaitu, jābūt zināšanām un sapratnei par pašu procesu, kā arī darba organizācijas iemaņām.
Galvenās prasības, kas jāievēro skābējamās masas sagatavošanā, ir šādas:
– noteikt optimālu augu masas nobriešanas pakāpi;
– izvēlēties skābēšanas tipu – bioloģisko vai ar konservantiem;
– izvēlēties tvertni (tranšeja, kurgāns, rituļi) un novākšanas metodi.
Attieksme pret tādiem «sīkumiem» kā zaļās masas novākšanas ātrums, mitruma saturs, sasmalcināto masas daļiņu garums, blietēšana būtiski ietekmē skābbarības fermentēšanās gaitu un līdz ar to arī kvalitāti, vēl – zudumus uzglabāšanas un izbarošanas laikā. Augstvērtīgs skābšanas process nodrošinās lopiem labāk izmantojamu barību.
Fermentēšanās (skābšanas) procesa sākumā zaļajā masā vēl darbojas aerobie mikroorganismi (tādi, kam vajadzīgs skābeklis). To darbība rada lieku siltuma pieaugumu masā, tādēļ no svara masu ātri un pamatīgi blietēt, lai izspiestu gaisu un tā sāktu ātrāk skābt.
Kad gaiss izspiests un masā radušies anaerobi (bez skābekļa klātbūtnes) apstākļi, sāk darboties anaerobie mikroorganismi. Vispirms tās ir etiķskābi veidojošās baktērijas, kas strauji palielina skābējamās masas skābumu līdz pH 5. Šajā brīdi vairojas pienskābes baktērijas. Tās kļūst par dominanti, palielinās pienskābes daudzums, kas masas skābumu pazemina līdz pH 4. Šādos apstākļos jebkuru baktēriju darbība tiek apstādināta un masa ir iekonservēta. Pienskābes daudzums masas sausnā palielinās līdz sešiem un vairāk procentiem.
Šeit aprakstītais process notiek no vienas līdz triju nedēļu laikā atkarībā no tā, kādu augu masa un tātad ar kādu cukura daudzumu ir ieskābēta. Kvalitatīvāka skābbarība tiek iegūta, ja galvenā masā producētā skābe ir pienskābe un ja šis process notiek pēc iespējas ātrāk.
Procesus, kas notiek ieskābšanas laikā, nosacīti var iedalīt sešās fāzēs.
1. fāze
Zaļās masas novākšanas laikā aerobie mikroorganismi atrodas lielākoties uz augu virsmas un ieskābšanas sākumā elpo skābekli visā masas iekšpusē. Tas ir nevēlams process, jo aerobie organismi patērē viegli šķīstošos ogļhidrātus (galvenokārt cukurus), kas citādi būtu noderīgi pienskābes baktērijām. Taču organismu elpošanas rezultātā masā veidojas ūdens un paaugstinās temperatūra. Ja ieskābšanas 1. fāze ieilgst, arvien lielākais siltums var ievērojami samazināt proteīna izmantojamību. Vēl ieskābšanas sākumā masā noārdās augu proteīns – vispirms līdz aminoskābēm, bet pēc tam līdz amonjakam un amīniem, kas var būt pat ļoti indīgi. Šādās izmaiņās var tikt noārdīta pat puse augu proteīna. Noārdīšanās apjoms ir atkarīgs no pH pazemināšanās ātruma. Skāba vide samazina noārdīšanās ātrumu.
Pirmā fāze beidzas ar brīdi, kad masā ir likvidēts skābeklis. Ideālos apstākļos – dažu stundu laikā. Ja pieļautas neprecizitātes, tā var ilgt pat vairākas nedēļas.
2. fāze
Tā sākas, kad aerobie mikroorganismi izlietojuši masā visu skābekli un sāk darboties etiķskābes baktērijas. No viegli šķīstošiem ogļhidrātiem (cukuriem) veidojas etiķskābe. Tā ir vēlama skābbarības sastāvdaļa, to izmanto atgremotājs. Kad masas pH krītas zem 5, etiķskābo baktēriju skaits samazinās. Tas ir masas fermentēšanas 2. fāzes beigu posms. Pareizos apstākļos šī fāze ilgst no 24 līdz 72 stundām.
3. fāze
Augošais skābums masā turpina ierobežot etiķskābes baktērijas un darbu sāk pienskābes baktērijas.
4. fāze
Palielinās pienskābes baktēriju daudzums. Tās no šķīstošajiem ogļhidrātiem producē pienskābi, kas ir visvēlamākā, jo nodrošina masas iekonservēšanu. Tās optimālais daudzums ir ap 60 procentu no visām fermentēšanas procesā veidotājām organiskajām skābēm. Atgremotāji dzīvnieki to izmanto kā enerģijas avotu.
4. fāze ir visgarākā. Tā turpinās tik ilgi, kamēr masā ir pietiekami zems pH, lai izbeigtos mikroorganismu darbība. Masa ir iekonservēta, tajā nenorit nekādi procesi.
5. fāze
Šī ir skābbarības glabāšanas fāze. Galējam pH masā jābūt ap 4,2 līdz 4,0. Taču tas nav vienīgais barības kvalitātes rādītājs un neraksturo skābbarībā noritējušo fermentēšanās procesu. Masa, kas ieskābēta ar mitrumu virs 70 procentiem, var iziet dažādas 4. fāzes versijas. Pienskābes baktēriju vietā var attīstīties lielas klostrīdiju baktēriju populācijas, kas ražo sviestskābi un līdz ar to sarūgušu, sliktu skābbarību.
6. fāze
Šajā laikā skābbarība tiek izbarota. Jāņem vērā, ka pat pusi skābbarības sausnas var pazaudēt otrreizējas aerobās fermentācijas procesa rezultātā. Tas notiek tad, ja skābbarības virsma nav nosegta un ir atstāta gaisa iedarbībai.
Pēc Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra izdevuma «Lopbarības analīžu rezultātu apkopojums» sagatavoja Aija Rone
