Mūžībā aizgājis Amerikā dzīvojušais rakstnieks, pirmais latviešu filozofijas Dr.drāma, Jelgavas Valsts ģimnāzijas 1940.gada absolvents, skolas karognesējs
Ir 1939.gada 23.marta sestdiena. Kulturāli saimnieciskā laikraksta «Zemgales Balss»70. numura ievada slejā nodrukāts kāda jauna autora darbiņš – «Skaidrā sirds». Paraksts – Alfa. Raksts ievada Spodrības nedēļu Zemgalē. Taču autors, rakstot par ikgadējiem pavasara sakopšanās darbiem, galvenokārt runā par cilvēka garīgo «es» – par skaidrību, daili un spēku, kas «nodrošinās īsti pastāvēt dzīves vētrās». «Sava «es» izveidošanai ir trīs nosacījumi: esi tīrs savās domās, esi tīrs savos vārdos, esi tīrs savos darbos. Tā mēs izpildīsim Spodrības nedēļas uzliktos pienākumus: izskaust putekļus un dubļus no mūsu apkārtnes un iegūt īstu latvieša sirdsskaidrību.»Skolu beidza «ar tiesībām iestāties augstskolā» Nepazīstamais Alfa toreiz ir Jelgavas Valsts ģimnāzijas priekšpēdējās klases skolnieks Alfreds Straumanis, un «Skaidrā sirds» mūsdienu latviešu rakstniecības enciklopēdijā minēta kā viņa pirmā publikācija. Tā paša gada pavasarī viņam kopā ar klasesbiedriem Valdi Utkinu un Ziedoni Ķēniņu svinīgos apstākļos uz Jelgavas teātra skatuves uztic mūsu skolas karognesēja pienākumus 1939./40. mācību gadam, bet latviešu valodas skolotāja Arturam rudenī iedala galveno lomu Annas Brigaderes «Spēka dēla» dramatizējumā. Straumanis vēlāk atceras: «Par teātra talantu nebiju domājis. Mana latviešu valodas skolotāja Anna Bergmane , kas sevi sauca par Alunāna mazmeitu, liekas, to gan bija pamanījusi, iepriekšējā rudenī iedodot man Spēka dēla lomu.» Iestudējumam bija panākumi, to izrādīja arī viesizrādē Dobelē. Skolu pabeidzis «ar tiesībām iestāties augstskolā», Alfreds grib mācīties par arhitektu, taču dienā, kad viņš nodomājis braukt uz Rīgu iesniegt dokumentus universitātē, satiek draugus, kuri gatavojas pārbaudēm iekļūšanai Jelgavas teātra studijā, arī viņu pierunā aiziet. Vidusskolas gados Alfreds guvis panākumus ne tikai skatuves mākslā, bet arī dejošanā, piecus gadus mācījies solo dziedāšanu. Tāpat viņš saprot, ka no tēva, Vecsaules pagasta zemnieka, materiālo atbalstu turpmākām mācībām Rīgā gaidīt nevar, un Alfreds ļaujas pierunāties. Jelgavas teātra studistu konkursā viņam veicas, jo Straumanis tiek «ieskaitīts par jaunāko tēlotāju Jelgavas teātrī ar 130 rubļu mēnešalgu». Nekāda aktieru studijas apmācība 1940.gada rudenī gan nesākas – pārāk sarežģīti ir vēsturiskie notikumi Latvijā. Nopelnītā alga noder tēvam, lai samaksātu bankas parādu par Strautnieku māju iepirkšanu, un Alfreds strādā pat vairākos darbos, lai tēvam palīdzētu. Par šo sarežģīto laiku savā un citu jelgavnieku dzīvē A.Straumanis dzīves nogalē stāsta savā vēl neizdotās grāmatas «Klaida klauns» manuskriptā, ko viņš 2010.gadā atsūtīja uz Jelgavu. Un ne tikai par to.No Zemgales uz AmerikuRakstnieka atmiņu stāstījums risinās pāri gadiem – turp un atpakaļ – tā, kā klejo cilvēka domas – cauri laikam, aizritējušajiem mūža gadiem un pāri kontinentiem. «Šai grāmatai nebūs satura rādītāja,» viņš raksta pavadvēstulē. Viss Alfreda Straumaņa mūžs bija saistīts ar teātri, žurnālistiku, rakstniecību, teātra zinātni ,tas bijis sarežģīts un nopietns, un patiess , kā pats it kā prognozējis savā pirmajā rakstā «Zemgales Balsī», viņam visā pilnībā bijusi iespēja apliecināt domas, vārdu un darbu patiesību un latvisko sirdsskaidrību. Alfreds Straumanis – teātra zinātnieks, aktieris, režisors, tulkotājs, daudzu rakstu autors, rakstnieks, Dr.drāma (vienīgais pasaulē!), docētājs Dienvidilinojas universitātē. Viņa bērnība un skolas gadi aizritēja Zemgalē, bet acis uz mūžu aizvērās Amerikā, kur pēc paša zīmējuma būvētā mājā kopā ar dzīvesbiedri Birutu viņš vadīja savas vecumdienas. Alfrēdam Straumanim ir dēls Andris un mazmeita Kaija. 2011.gada 22.jūlijā rakstniekam būtu apaļa dzīves gadu jubileja – 90. Par viņu var izlasīt enciklopēdijās un grāmatās, un viņš pats ir sarakstījis grāmatas, lasījis lekcijas arī mūsu šobrīd jau slavenajiem aktieriem Ģirtam Ķesterim, Alvim Hermanim, Ilzei Pukinskai u.c. «Klaida klaunā» Straumanis raksta, ka savas lekcijas viņš Latvijā lasījis vēl padomju laikos, kad par «absurda teātra tēlošanas tehniku runāt bija «terra incognita» (latīniski – nezināmā zeme)». Man, šī raksta autorei, personiski bija liels gods un laime ar Straumaņa kungu sarunāties pa telefonu un beidzamos divus gadus saņemt pa vēstulei ar viņa atmiņām par mūsu skolu un laba vēlējumiem skolas vēstures apzināšanā. Vēstules nav garas, bet ļoti koncentrētas, tur var atrast daudz interesanta arī par agrāko Jelgavu un jelgavniekiem. Savas sāpes un prieka brīžus, ko Alfreds jaunībā pārdzīvojis tēva mājās un Jelgavā, kā arī šķiroties no Latvijas, karojot, dzīvojot, mācoties, gādājot par iztiku, viņš iemācījās atsaukt atmiņā un izmantot savā aktiera darbā un pieredzi vēlāk atdeva topošajiem aktieriem. Ja mums šodien ir tik daudz labu un meistarīgu aktieru, tur kāda paldies daļa pienākas arī Alfredam Straumanim. Tā domāju es, bet varbūt kādreiz ko dzirdēsim arī no viņiem pašiem.Pie labās rokas korifejam SmiļģimAtsaucot atmiņā A.Straumaņa jaunības gadus, vēl palūkosimies uz dažām viņa sportiskajām aktivitātēm: «Ģimnāzijas pirmajā gadā skolēni ņēma stundas galdniecībā, kuras beidzot es sev uztaisīju slēpes. Ar tām es bieži devos uz trīs kilometru tālo Lediņkalnu (..) Skolas pēdējā gadā slēpes man kļuva par īsām un šķita nolietojušās. To pamanīju, uz Lediņkalnu reiz slēpojot divatā ar Augusti (Auguste Klinka – operdziedātāja, skolas absolvente), kam sporta veikalā pirktās spīdēt spīdēja. Kaunējos viņai pat stāties blakus, kaut solīju viņai iemācīt telemarku un griešanos uz vietas (..).» Straumanis izgatavo sev jaunas slēpes un vācu laikā pārstāv Jelgavas teātri Latvijas teātra darbinieku sacensībās Biķernieku mežā, kur iegūst pirmo vietu 10 kilometru slēpojumā: «Uzvara man deva tiesības teātra sacīkšu goda mielastā sēdēt pie labās rokas korifejam Eduardam Smiļģim.» Par slēpošanas sportu ir vairāki stāsti, taču 1938.gadā Jelgavas Pils salas klubā viņš nodarbojies arī ar airēšanu un jelgavnieku komandā sacenties ar labākajiem Latvijas Universitātes kluba airētājiem: «Distanci pazaudējām ar divu laivu garumu.(..)Kad nonācām ostā , kuģītis jau bija atgājis uz Jelgavu. Mums neatlika nekas cits kā vispirms pa Buļļupi, bet tad pret Lielupes straumi pašu laivā airēties mājup.»Aveņciemu un Mālderciemu vairs neatrada Šobrīd varam lasīt viņa uzrakstītās un Latvijā izdotās grāmatas «Parīzes klošārs» un «Baltās cepures algādži», abas izdotas ar Alfreda Viļņa vārdu – tas ir rakstnieka pseidonīms. «Parīzes klošārā» vairāk nekā 40 lappušu veltīts Zemgalei, Jelgavai, draugiem. Tur varam izlasīt, kas notiek ar cilvēka jaunības sapņiem. Padomju gados viņš ciemojas Rīgā kā vieslektors tagadējā Mūzikas akadēmijā, nofotografējas uz Brīvības pieminekļa fona,bet vēlāk vēlreiz atbrauc arī uz Jelgavu, izstaigā senās vietas – Mātera ielu, Ādolfa Alunāna muzeju un kapa vietu, Zemgales prospektu, Pils apkārtni, Driksas krastus – ,senās Jelgavas vairs nav, nav arī senā Jelgavas Aveņciema un Mālderciema, kur puikas savā starpā «veda karus», izmantojot Elejas ceļa izbūves velēnas , Strautnieku mājās saimnieko «kāds latviešu agronoms», aleja, kur «liepas auga», vairs nesmaržo kā bērnībā, abi vecāki atdusas Lejzemnieku kapsētā. Par Alfrēdu Straumani varam izlasīt cita jelgavnieka – Viktora Hausmaņa – grāmatās, viņam arī Straumaņa kungs lūdza nosūtīt «Klaida klauna» manuskriptu, ko esmu izdarījusi. Zinu no vēstulēm, ka, gatavojoties rakstnieka 90. gadskārtai, latviešu avīze «Latvija Amerikā» turpinājumos iespieda A.Straumaņa jaunāko, patiesībā pēdējo darbu – «Klaida klauns un skolotājs». Alfreds nesagaidīja savu ievērojamo dzimšanas dienu – pavisam klusi pielavījies plaušu karsonis 20.maija rītā viņa acis aizslēdza uz mūžu. Alfreda Straumaņa aicinājums bija teātris, viņa gaišo matu cekulu un sapņu pilnās acis varam saskatīt ļoti daudzās latviešu aktieru un rakstnieku grupu fotogrāfijās. Esmu sapratusi, ka beidzamos dzīves gadus viņš ne tikai skaldīja malku kamīnam, tīrīja sniegu ap māju, bet ļoti daudz rakstīja. Kādā vēstulē Alfrēds Straumanis stāsta: « .. tikai sākot atcerēties vecos laikus, rodas sajūta, ka esi bijis kaut kur mākoņos un kā teiku ezers gribi krist zemē..» Patiesi – katra Latvijai un mūsu Zemgalei un Jelgavai veltītā rakstu rindiņa ir kā teiku ezers– lai kurā pasaules daļā rakstīta, tā atlidos pie mums, bet pats rakstītājs kā Lielā Radītāja daļa pār mums nogulst ar savu svētību.
