Uz aktīvu diskusiju pašlaik sabiedrību iešūpojusi ziņa, ka valdība pēc ilgāka «pārdomu» brīža ķērusies pie risinājuma meklējumiem bērna piedzimšanas pabalsta jautājumā.
Uz aktīvu diskusiju pašlaik sabiedrību iešūpojusi ziņa, ka valdība pēc ilgāka “pārdomu” brīža ķērusies pie risinājuma meklējumiem bērna piedzimšanas pabalsta jautājumā.
Premjerministrs Indulis Emsis uzskata, ka diferencētā pabalsta izmaksāšana būšot klaja diskriminācija attiecībā pret vecākiem ar atšķirīgiem ikmēneša ienākumiem. Krietni pirms premjera vērtējuma vecāku iniciatīvas grupa “Cālis” sāka parakstu vākšanu par labu diferencētiem pabalstiem vecākiem pēc bērna piedzimšanas. Cik zināms, Latvijā, ieskaitot Jelgavu, kur parakstītāju bija ap trim simtiem, vēstījumu valdībai parakstījuši vairāk nekā 2000 cilvēku. Vecāki uzskata, ka lēmums par nediferencētiem pabalstiem veicinātu “aplokšņu algu” maksājumus. Un tāpat kā līdz šim vairumā gadījumu tiks maksāta minimālā alga.
Pretējās domās ir sabiedriskā organizācija “Latvijas Lauku sieviešu apvienība”, kas aicinājumā valdībai iestājas par vienādu bērnu kopšanas pabalstu visām māmiņām. Valsts cilvēktiesību birojs un Trīspusējās sadarbības padome, kam valdības vadītājs uzdeva izvērtēt priekšlikumus, vienprātīgi atzinuši, ka diferencēta pieeja pabalstu piešķiršanā, ņemot vērā vecāku ienākumus pirms bērna piedzimšanas, nediskriminēs jaunos vecākus. Līdzīgu viedokli pauž bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks: “(..) nevar runāt par jebkāda veida diskrimināciju, jo diferencētie pabalsti būtiski uzlabotu arī tieši trūcīgāko ģimeņu situāciju – bērna kopšanas pabalsts tām palielināsies trīs reizes (no 30 līdz 90 latiem). Savukārt strādājošām, sociāli aktīvām un labvēlīgām ģimenēm valsts palīdz nodrošināt tādus pašus dzīves apstākļus kā līdz bērna piedzimšanai. Ja šie cilvēki ir mācījušies, ņēmuši tam kredītus, aktīvi strādājuši savas dzīves kvalitātes paaugstināšanai, būs tikai taisnīgi, ja valsts sniegs šo atbalstu. Ja ne – tikpat labi mēs varam runāt arī par sociāli labvēlīgāko ģimeņu diskrimināciju.” Priekšlikumi un viedokļi izteikti, cerams, ka diskusijā izkristalizēsies labākais risinājums.
Dažas piebildes minētā sakarā. Pirmkārt, valsts līmenī valdībai un sabiedrībai konceptuāli un ļoti pragmatiski jāizšķiras par vismaz tuvāko piecu desmit gadu stratēģiju bērnu dzimstības palielināšanā Latvijā. Pragmatisko, ne emocionālo dzimstības pieauguma risinājumu izvēlējušies ziemeļu kaimiņi Igaunijā. Tur pieņemts lēmums no nākamā gada izmaksāt pabalstus atkarībā no valstī noteiktās minimālās algas un iepriekšējiem vecāku ienākumiem. Tātad diferencētā pabalstu piešķiršana. Otrkārt, varam turpināt ierasto praksi, priekšplānā izvirzot pārprastu sociālo vienlīdzību. Tas ļautu valdībai izšķirties, piemēram, pašreizējo pabalstu palielināt divas reizes. Turklāt, ja ņem talkā visu valdību iemīļoto teicienu: “Sak, nav to budžeta ieņēmumu, tāpēc, piedodiet, nekas nesanāks…
Piemērojot vecāku pabalstu jautājuma risinājumā sociālās vienlīdzības principu, būtu naivi iedomāties, ka ģimenēs ar ienākumiem, kas ir vismaz vidējās algas apmērā un augstāki, jau tuvākajā laikā vecāki sāks gādāt par ģimenes pieaugumu. Tajā pašā laikā pabalsta trīskārtīga palielināšanās neapšaubāmi veicinās izlemt par labu bērniņam tieši maznodrošinātās ģimenes. Valdības izšķiršanās kritērijam jābūt skaidri formulētam: vēlamies stimulēt tikai vienas sabiedrības daļas izvēli vai risināt problēmu kopsakarībās un pragmatiski. No valdības tiek prasīts skaidri definēt stratēģisko nākotnes redzējumu demogrāfiskā jautājuma risināšanai.
