Vēl pēc pusotra gada palīdzība Nepālas zemestrīcē cietušajiem nāk lēni, daudzi to nemaz necer sagaidīt.
Pērnā gada 25. aprīlis un 12. maijs Nepālas vēsturē ierakstīti melniem burtiem. Dzīvojamo māju drupas, nobrukušas kalnu nogāzes un sabojāti ceļi, cita pie citas saslietas skārda mājas – tāda aina paveras Nepālā, kas joprojām atkopjas pēc zemestrīcēm, no kurām postošākā notika aprīlī. Tajā dzīvību zaudēja teju deviņi tūkstoši, bet ievainoti – 22 tūkstoši cilvēku. Miljoni palika bez pajumtes.
Nabadzība kļūst dziļāka
Nepālā zemestrīces nav reta parādība. Nacionālā seismoloģijas centra informācija liecina – šogad vien fiksētas veselas vienpadsmit, stiprumā ap četrām piecām ballēm. Taču pērnā aprīļa zemestrīce ir spēcīgākā, ko Nepāla pieredzējusi kopš 1934. gada 15. janvāra, kad astoņu ballu spēcīgs satricinājums iedragāja Nepālu un Indijas štata Bihāras ziemeļu daļu. Toreiz gandrīz pilnībā tika sagrauta Nepālas ielejas trīs pilsētu (Katmandu, Bahtapuras un Patanas) apbūve, bojā gāja no 10 700 līdz 12 tūkstošiem, bet Bihārā – vairāk nekā 7000 cilvēku. Arī 25. aprīļa zemestrīces epicentrs atradās Gorhas apgabalā, kas ir aptuveni 130 kilometru uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas un būtiski ietekmēja Katmandu apkārtni. Zemestrīcei sekoja 120 pēcgrūdieni, no kuriem spēcīgākais (7,3 balles) notika 12. maijā. Tajā dzīvību zaudēja vairāk nekā divi simti, bet vairāk nekā 2500 tika ievainoti.
Zemestrīce postījumus izraisīja 39 no 75 Nepālas apgabaliem. Tā ietekmēja aptuveni astoņus miljonus iedzīvotāju, bet visvairāk cieta epicentrs Gorha, arī Lamjunga un Sindupalčoka, Sindupalčokas apgabalā bojā gāja vairāk nekā 2000, savukārt galvaspilsētā Katmandu – vairāk nekā tūkstotis. Tūkstoši tika smagi ievainoti, brūkot ēkām. Kopumā iznīcinātas vairāk nekā 500 tūkstoši māju, ap 280 tūkstošiem iedragātas, nopostītas vairāk nekā 30 tūkstoši skolu. Cieta arī vēsturiskas celtnes – sevišķi tas redzams UNESCO sarakstā iekļautajā Bahtapurā, kur sabrucis vai iedragāts teju katrs templis un ēka. Cilvēkiem kalnu ciematos trūka ūdens, jo to apgādes sistēmas tika iznīcinātas. Zemestrīce jau tā nabadzīgajā valstī, kur trūkumā dzīvo ceturtā daļa, problēmu vēl padziļināja. Zemestrīce ietekmēja arī pasaules augstāko virsotni Everestu, kurš pabīdījies par divarpus centimetriem uz ziemeļaustrumiem.
Zemestrīce notika sestdienas pusdienlaikā, tāpēc upuru skaits nebija tik liels, cik varēja būt, ja tā sāktos laikā, kad sabiedriskās ēkas, kā skolas, ir pilnas ar cilvēkiem, vai nakts vidū. Tie, kas zaudēja savas mājas vai vienkārši baidījās tajās palikt, pajumti atrada pagaidu nometnēs. Visvairāk tādu uzreiz pēc zemestrīces tika izvietots Katmandu un tās apkārtnē. Par apmetņu vietām tika izvēlēti brīvi laukumi – tai skaitā stadioni.
Seismologi un citi vietējie speciālisti jau labu laiku ar bažām vēroja, kā nepālieši ceļ dzīvojamās mājas. Tradicionāli tās tiek būvētas gan no stūrainiem, gan gludiem akmeņiem divās rindās, kas savienotas ar dubļiem, ziņo žurnāls «Himāl Southasian» (ar preses brīvību Nepālā arī neklājas spīdoši – žurnāls iznāks tikai līdz novembrim; pēc 29 gadus ilgas pastāvēšanas un atteikšanās sadarboties ar valsti, tā iznākšana vairs nav iespējama). Materiāli ir lēti, māju celšana ātra, un dubļi pasargā no caurvēja ziemā. Nelielus satricinājumus šādas konstrukcijas iztur, taču aprīļa zemestrīce ātri sagrāva sienas. Tā kā cilvēku daudz, bet vietas maz (147 tūkstošos kvadrātkilometru dzīvo ap 26,5 miljoniem) un tradicionāli vienā mājā mīt vairākas paaudzes, nepālieši tās ceļ uz augšu, nereti ik pa stāvam izvirzoties uz ielas pusi. Veidojas apgāzta taisnleņķa trapece. Pēc zemestrīces ir izstrādāti jauni būvniecības noteikumi, kas nepāliešiem jāņem vērā, lai saņemtu finansiālu atbalstu. Pieredzējuši šausmas, vismaz daļa gribētu konsultēties ar inženieriem, lai uzzinātu, kā uzcelt drošu mājokli. Pasaules Bankas dati liecina, ka zemestrīces radītais postījums mērāms 5,15 miljardu, zaudējumi 1,9 miljardu dolāru apmērā, bet rekonstrukcijai nepieciešami 6,6 miljardi. Nepālas ekonomiskā situācija arī pirms nelaimes nebija nekāda spožā, taču tagad vēl trīs procenti iedzīvotāju tika iedzīti nabadzībā.
Joprojām gaida kompensācijas
Mūsu ceļojuma laiks uz Nepālu sakrita ar musonu sezonu – te līst, te karsē saule. Tas ir otrais lietu periods, ko nepālieši pavada bez kārtīga jumta virs galvas, dzīvojot pagaidu skārda būvēs, kas noderēja uzreiz pēc zemestrīces, jo bija lēti un ātri uzceļamas. Lēni, taču nenovēršami tuvojas ziema. Jau otrā, ko liela daļa būs spiesti pārlaist šajos namiņos, kas vasarā pamatīgi uzkarst, bet ziemā netur siltumu, ja līst, tad jumts tek, grīdas nav. Nepālas ziemas gan nav tik aukstas kā pie mums, taču temperatūra var noslīdēt zem nulles. Varētu jautāt – vai pusotrs gads nav pietiekami ilgs laiks, lai daļa māju jau būtu uzbūvētas? Šoreiz pie vainas nav naudas trūkums. Pasaule, ieskaitot Eiropas Savienību un Ameriku, dažu mēnešu laikā Nepālai saziedojusi 4,1 miljardu dolāru, taču tikpat kā nekas nav izkustējies no vietas. Naudu māju būvniecībai cilvēki nav saņēmuši. Tā vietā, lai ķertos pie ēku (gan vēsturisko, gan dzīvojamo) atjaunošanas vai būvēšanas, valdība turpināja darboties ap jauno konstitūciju. Tas sadusmoja dažas etniskās grupas, un uz četriem mēnešiem tika bloķēta Indijas robeža, kavējot tai skaitā degvielas un medicīnas piederumu importu un vēl vairāk palēninot procesu. Pirmie šajā pavasarī palīdzību saņēma daži Dolahas iedzīvotāji.
Kā skaidro Nepālas Izmeklējošās žurnālistikas centra pārstāvis Anurags Aharija, tam, ka palīdzība no valsts kavējas, ir vairāki iemesli. Pirmkārt, vēlu tika izveidota cilvēku grupa, kam ar to būtu jānodarbojas. Otrkārt, pie varas esošās partijas – pozīcija un opozīcija – nevarēja vienoties, kā nauda būtu dalāma. «Tie, kas ir pie varas, naudu grib sadalīt tā, lai viņi vēlētāju acīs izskatītos pēc varoņiem, bet opozīcija nevēlas to pieļaut. Tagad, kad beidzot ir panākta vienošanās, ka nauda tiks novirzīta uz ģimeņu bankas kontiem, tūkstošiem šo kontu atvēršana prasa laiku. Cilvēki dzīvo nomaļās vietās, kur iespēja piekļūt bankai ir ierobežota,» tā
A.Aharija. Jāņem vērā arī fakts, ka liela daļa zaudējuši pilnīgi visu – tai skaitā dokumentus, gan personu, gan īpašumtiesības apliecinošus. Turklāt arī lasīt un rakstīt prasme Nepālā ir zema. Un kā palīdzību saņemt bārenim, kurš zaudējis ne tikai mājas, bet arī cilvēkus, kas par viņu varētu parūpēties? Turklāt nedrīkst aizmirst, ka Nepāla ir viena no korumpētākajām valstīm pasaulē. Nav jābūt sevišķi izglītotam finanšu jomā, lai saprastu, ka gada laikā no vairākiem miljardiem, kas vienkārši stāv bankās, tās gūst arī zināmu labumu.
Glābj nejaušība
«Esam laimīgi, ka ģimene ir vesela un visi esam kopā,» stāvot sava nama drupās kopā ar sievu, dēlu un meitu, teic žurnālists Radžendra Manandhars no Dolahas. Nama apakšējā stāvā atradās banka, bet augšējie tika apdzīvoti. Kad ģimene sajuta pirmos grūdienus, viņi atradās kur nu kurš. Radžendras jaunākais dēls un meita bija vannasistabā mājas sestajā stāvā, vecākais dēls varēja parūpēties par sevi pats. Mājā dzīvoja deviņi cilvēki, tobrīd tur atradās arī abi svaines bērni. Sajūtot grūdienus, ģimene steidzās pamest ēku. Radžendras pirmā doma bija glābt bērnus, viņš paķēra līdzi arī fotoaparātu un datoru. Toreiz paveicās – māja nesabruka, taču Radžendra pārliecināts – ja zeme tiktu kratīta vēl dažas sekundes, tas būtu noticis. Viņš atceras apkārt valdošo haosu. Pārliecinājies, ka ģimene ir drošībā, viņš sāka strādāt kā žurnālists un fotografēt notiekošo. Radžendras ģimenei liktenīga izrādījās 12. maija zemestrīce. Tāpat kā daudzviet Nepālā, tās ēkas, kas par mata tiesu nesagruva pēc pirmās zemestrīces, neizturēja otro.
Tikai apstākļu sakritības dēļ visa ģimene palika sveiki un veseli. Pēc pirmās zemestrīces viņi dzīvoja ārpus mājām. Taču todien abi bērni spēlējās laukumiņā aiz pašu mājas, bet tad vecāmāte lika pārtraukt rotaļas, kas, pēc viņas domām, bija pārāk ieilgušas. Bērni pameta spēļu vietu, un pēc brīža mājas vairs nebija – sākās otrā zemestrīce ar epicentru uz Dolahas un Sindupalčokas robežas. Trīs cilvēki, kas tolaik atradās bankā, tika iesprostoti. Kā stāsta Radžendra, glābšanas darbi noritēja operatīvi, bet viņi mira ārstēšanās laikā. Lai arī pēc zemestrīcēm mediķi savu darbu darīja labi, daudzi cietušie mira ceļā uz slimnīcu, bija gadījumi, kad ātrās palīdzības mašīnas aizslaucīja zemes nogruvumi.
Bez mājām palikušie patvērumu rada zem klajas debess speciāli ierīkotos laukumos, kas līdz šim stāvēja tukši, skolās. «Viss apkārt atgādināja spoku pilsētu,» saka Radžendra. Tagad ģimene dzīvo netālu esošā mājā, kas līdz tam bijusi tukša. Kompensāciju par zaudēto viņi sagaidīt necer. Mājokli iegādājušies par bankas aizdevumu, taču, kārtojot dokumentus, banka pieļāvusi kļūdu un nav noformējusi apdrošināšanu. Arī naudas neparedzētiem gadījumiem valstij nav, saka Radžendra. Tomēr optimismu ģimene nezaudē. Viņi apsvēra arī domu pārcelties uz Katmandu, taču ar savu rīcību palikt grib nodot vēstījumu apkārtējiem. «Ja mēs aiziesim, kas notiks ar šo vietu?» saka Radžendra.
Sevišķu iespaidu zemestrīces atstājušas uz bērniem, viņus visspēcīgāk ietekmējuši gan postījumi, gan zaudētie draugi un klasesbiedri. Bērni joprojām naktīs murgo, ir pasliktinājušās sekmes skolā. Daudzi ir nedroši, un viņu acīs lasāmas skumjas. Arī Radžendra stāsta, ka viņa meitai, kura mācās 5. klasē, pirms zemestrīcēm skolā klājies ļoti labi, bet tad sekmes pasliktinājušās.
Piemeklē slimībasKad tuvojamies vienai no daudzajām Nepālas zemestrīces upuru apmetnēm, kas izvietota aptuveni 14 kilometru ārpus Čarikotas un kurā apmetusies daļa apdraudētās tami (pazīstama arī ar nosaukumu tangmi vai tani) kopienas (pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, Nepālā dzīvo vairs tikai 30 tūkstoši šīs kopienas pārstāvju), mūs pārsteidz kārtējā lietusgāze. No auto izkāpjam kalnu ceļa dubļos un sākam aptuveni piecpadsmit minūšu kāpienu uz vietu, kur apmetušās 84 ģimenes. Līst, ūdens līdz potītēm straumēm tek lejup pa akmeņaino taciņu, uz kuras jāuzmanās, lai nepaslīdētu. Esi viscaur slapjš un piekusis ne tik daudz no kāpiena kā retinātā kalnu gaisa, kas apgrūtina elpošanu. Pēdējie pakāpieni, esam galā, un atliek tikai nodomāt – cik skaisti! Acīm paveras neticama kalnu ainava, un atkal gribas jautāt – kā iespējams, ka valstī, kas apveltīta ar tādu dabas krāšņumu, cilvēkiem no dabas spēka nākas arī ciest. Cita pie citas saslietas skārda mājiņas, tālākajā nostūrī ir telts mazāko bērnu skolai, bet vietējie ļaudis – kāds ar smaidu, kāds ar aizdomām – mūs sagaida gabaliņu tālāk izvietotajā kopienas centrā. Tā ir pulcēšanās vieta un glābiņš, ja nu piemeklētu vēl kāda nelaime. Bez logiem un durvīm, bez grīdas, bet ar jumtu virs galvas. Sievietes ir galvenās runātājas, vīrieši mazliet rezervēti visu vēro no malas. Zemestrīces radīts nogruvums spiedis kopienu pamest ciematu. Zeme aizslaucījusi mājas, dārzus, lopus, paņēmusi arī dzīvības. Atgriezties un būvēt no jauna nav kur, jo zemes vairs nav. Daļa gan joprojām ik dienu dodas uz ciematu, kur strādā palikušajos dārzos. Zeme tur ir nestabila, un krītoši akmeņi apdraud dzīvību. Postaža nākusi kopā ar slimībām. Klepus, drudzis, alerģijas, plaušu karsonis, konjunktivīts, caureja, ķermeņa sāpes pastāvīgi piemeklē ciematniekus. Grūtnieces gan regulāri dodas uz pārbaudēm slimnīcā. Ir arī kāda sieviete, kurai radušās psiholoģiskas problēmas – viņa sarunājas ar sevi, miegā murgo.
Apmetnē dzīvo arī 22 gadus vecā Šanti Tangmi, kura viena audzina trīs un piecus gadus vecas meitas. Jaunās sievietes vīrs jau piecus gadus strādā Katmandu par šoferi. Viņu namiņš ir sabrucis, vīrs nav bijis mājās kopš otrā bērna piedzimšanas. Par Šanti neinteresējas arī viņas ģimene – meitenei bija 16, kad viņa apprecējās, un nepāliešu tradīcijas paredz, ka pēc kāzām jaunā sieva pieder vīra ģimenei. Ja vajag, viņai palīdz kopienas sievietes, pieskata bērnus, kamēr māte darbos. «Mēs viņu saprotam – viņa ir tāda pati sieviete kā mēs,» viņas saka. Turpat blakus stāv vecmāmiņa, kura rūpējas par deviņgadīgo Sangitu. Meitenes mātei veselības problēmu dēļ nācās pamest ciematu, bet adopcijai viņa mazmeitu atdot negrib. Tā visi turas kopā un cits citu atbalsta. Kopienas sievietes uzteic vīriešus, bez kuriem pēc zemestrīces klātos grūti. Viņi bija tie, kas no nelaimes glāba bērnus, cēla mājas un kopienas centru, gādāja pārtiku.
156 upuri un ezers upes vietā
Zemes nogruvumi, tāpat kā zemestrīces, Nepālā ir postoša dabas parādība. Braucot pa kalnu ceļiem, ik pa gabaliņam acīm paveras kāda nogāze, kur atsedzas kaila zeme. Nogruvums var būt aizbēris ceļu. Kā teica vietējais žurnālists Anurags, nekad nevari zināt, vai nonāksi galamērķī. Tāpēc regulāri uz ceļiem kāds strādā, tiek nošķūrēta nogruvusī zeme, stiprinātas nogāzes. Galvenais nogruvumu izraisītājs ir gravitācija, bet to cēlonis var būt arī vairāki citi faktori, kas iespaido iežu un augsnes stabilitāti. Zemes nogruvumus var ietekmēt zemestrīces, gruntsūdeņi, erozija, vulkānu izvirdumi un augsnes sašķidrināšanās.
Postošu nogruvumu Nepāla piedzīvoja 2014. gada 2. augustā Sindupalčokas apgabalā, kad, nopostot Džurī ciematu, bojā gāja 156 cilvēki. Atrasti tika 33 līķi, pārējos upe aizskalojusi vai arī tie joprojām atrodas turpat, zem dubļiem. Šis nogruvums nav saistīts ar pērnā gada zemestrīci, taču vēsturē ieies kā viens no upuru skaita ziņā lielākajiem. Starp dzīvi palikušajiem atrodami tādi, kas zaudējuši pat desmit radinieku.
Tā bija sestdienas nakts, cilvēki gulēja savās mājās, kas bija izvietotas kalna nogāzē. Iepriekšējā dienā apkārtnē tika reģistrēta 3,3 ballu spēcīga zemestrīce. Pulksten 2.36 milzīga zemes straume nopostīja visu savā ceļā un radīja tālejošas sekas. Nepālas valdība informē, ka izglābti tika 27 cilvēki. Pamatā izdzīvoja tie, kas tobrīd neatradās mājās. Divās trīs minūtēs akmeņi 13,5 miljonu tonnu smagumā un dubļi pilnībā aizdambēja Sunkoši upi, izveidojot apmēram trīs kilometru garu un 300–350 metru platu ezeru, applūdinot blakus esošās mājas. Tika bloķēts arī galvenais ceļš, pa kuru nepālieši dodas uz 40 kilometru attālo Ķīnu, lai iegādātos preces. Lai atjaunotu upes tecējumu, tika iesaistīta armija, kas spridzināja akmeņus. Darbos piedalījās arī ķīnieši. Kompensāciju tuvinieku bērēm saņēmuši praktiski visi, bet kompensāciju jaunas mājvietas celtniecībai vēl gaida.
Šodien par postošo nelaimi, kura vienā naktī paņēma pusotru simtu dzīvību un atstāja sērojošus tuviniekus un draugus, liecina milzīgs dubļu un akmeņu sajaukums. Nogāzē iesēta zāle, kas to gan stiprina, gan mazina baiso skatu, kāds pavērās uzreiz pēc traģēdijas. Sajūta kā būvlaukumā un kapsētā vienlaikus, labi apzinoties, ka kāds no upuriem joprojām var atrasties turpat. Blakus kalna nogāzei, kurā notika nogruvums, bija izvietotas dzīvojamās mājas, no kurām vienai otrai redzams tikai jumts. Tās apraktas ar smiltīm, ko šurp atnesa straujā upe, blokādes rezultātā izveidojot mākslīgu ezeru. Šodien ūdens ir nokrities, un zemes īpašniekiem ir atļauts smiltis savākt un pārdot. Tās ir vērtīgs būvmateriāls.
Daļa zemes nogruvuma upuru dzīvo turpat netālu kādreizējās rūpnīcas telpās, kas pašlaik pieder armijai, taču netiek izmantotas. Tur satiekam arī Čandru un Saritu Tamangus. Čandram uz rokām mazais dēlēns, kurš nu ir viņu vienīgais bērns. Liktenīgajā naktī 15 un 18 gadu vecās meitas un astoņgadīgais dēls palika vecmāmiņas uzraudzībā. Čandra strādā par autovadītāju un tonakt atradās Ķīnā, savukārt Sarita strādāja Kuveitā par bērnu aukli. Čandra atminas, ka policija nevienam no malas neļāva piekļūt nelaimes vietai, tāpēc viņš pa apkārtceļiem šķērsoja upi, lai nokļūtu pie savējiem. Tagad viņš saprot, ka tas bija bezjēdzīgi, jo vietu vairs neatpazina. Zemes nogruvumā tika zaudēta visa iedzīve, arī ietaupījumi. No valsts kompensāciju, kas segtu jaunas mājas celtniecību, ģimene nav saņēmusi. Šobrīd Čandra ir tas, kurš ģimenē strādā, bet Sarita auklē dēlu. Viņa puisītim devusi bojā gājušā dēla vārdam līdzīgu vārdu – Bihāns –, kura nozīme ir ‘rīts’. Kamēr nav saņemta kompensācija, ģimene sevišķus nākotnes plānus nekaļ. Vienīgā Saritas vēlme ir, lai dēlam klātos labi, lai viņš mācītos, taču nav droša, vai varēs atļauties sūtīt dēlu labā skolā. Kad sakām, ka tepat netālu ir viena ļoti laba skola, Sarita teic – tajā viņai viss atgādina par zaudētajiem bērniem…
Lai arī zemestrīce nepāliešu atmiņā joprojām ir svaigs notikums, pārsteidz viņu pozitīvisms un draudzīgais smaids, kuru velta teju katrs sastaptais.
Lauma Kalēja, žurnāliste, instruktore aktīvās atpūtas parkā Norvēģijā. Gadu dzīvojusi Nepālā, turp devās līdzi draugam, kam radās iespēja Nepālā strādāt, kā brīvprātīgā piedalījusies zemestrīces seku novēršanā.
Zemestrīces dienā atrados savās Poharas mājās kopā ar ģimeni, pie kuras dzīvoju. Draugs bija darbā astoņus kilometrus no pilsētas. Vannasistabā mazgāju matus un sapratu, ka zeme tā jocīgi nokratās. Sākumā domāju, ka tā noteikti nav zemestrīce. Pēc tam sapratu, ka kratīšana nerimstas, tikai pastiprinās, man jāskrien ārā. Ģimene jau bija pametusi māju. Šķiet, ka zeme ir drošākais punkts, kur vari atrasties. Bet, kad zeme sāk kustēties kā piepūšamais matracis, pa kuru atrakcijās lēkā bērni, saproti, ka tā pasaule reizēm nemaz nav tik droša vieta.
Nav patīkami redzēt, kā elektrības stabi šūpojas, bet tādu īstu nāves baiļu man nebija. Kad norima otrais vilnis, sapakojām svarīgākās mantas un visu dienu pavadījām ārā, gaidot un skatoties ziņas. Arī nākamo nakti gulējām ārā, telpās atrasties nebija droši. Lai gan Pohara atrodas tuvāk epicentram nekā Katmandu, galvaspilsēta ģeoloģisku iemeslu dēļ cieta vairāk. Ēkas arī tur ir senākas un nav tik drošas, Poharas attīstība notika vēlāk.
Bijām iepazinušies ar vienu latvieti paraplanieristu, kas dzīvoja Nepālā. Viņš teica, ka tiek organizēts brauciens uz epicentru, lai palīdzētu cilvēkiem. Paņēmām to, kas varētu noderēt pirmajai palīdzībai, arī ģimene iedeva drēbes. Ar paraplanieristu klubu braucām seši motocikli un džips, pilns ar rīsiem, katliem un nojumēm, kas varētu noderēt.
Kad sasniedzām epicentru, bija jau nakts. Gaiss smaržoja kā uzarts lauks. Ceļi bija apbērti ar zemi, daļā satiksme jau bija atjaunota. Zini, ka vienā pusē ir aiza, bet otrā klints, kas jebkurā brīdī var nobrukt. Paraplanieristi sacīja, ka viņi katru dienu riskē ar dzīvību tāpat, prieka pēc, un viņiem būtu nepieņemami palikt malā. Bijām pirmie, kas ieradās epicentrā, ierīkojām bāzi. Nākamajā rītā spēcīgākie nesa augšā kalnos atvestās mantas. Armijas nebija, cilvēki baidījās nākt lejā no ciematiem – pirmo reizi viņi bija redzējuši tādas šausmas. Sapratu, ka neesmu tik spēcīga, tāpēc palīdzēju iekārtot bāzi, kas vēlāk kalpoja gan par armijas, gan Apvienoto Nāciju galveno bāzi. Nebiju mediķis, ne arī fiziski pietiekami spēcīga un sapratu, ka vienā brīdī pati varēju nonākt glābjamā lomā, tāpēc devos atpakaļ uz pilsētu. Sapratām, ka varam palīdzēt pilsētā, organizējot pārtikas krājumus. Palīdzēju veidot sistēmu, lai būtu pieejama informācija tiem, kas grib palīdzēt, redzētu, kur jau palīdzēts, bet kur vēl nepieciešams. Nebija ne organizētas kartes, ne kādas informācijas. Valsts nedarbojās organizēti, arī brīvprātīgie īsti ne – daudzi gribēja palīdzēt, bet nezināja, kur un kā. Sazinājos ar medijiem un gatavoju rakstus par to, kā Nepālā iet.
Nekad neesmu nožēlojusi, ka aizbraucu uz Nepālu – tā bija milzīga pieredze. Taču gads bija par ilgu, jo pārņem sajūta, ka visas apkārtējās problēmas sāk kļūt par tavām. Lielākā ir valsts iekārta un politika – neviens nav apmierināts, korupcija milzīga. Nepāla nekad nav bijusi kādam pakļauta – valsts problēmas ir vietējo pašu radītas. Arī tas, ka tā nav attīstīta valsts, ir iekšēja problēma. No malas visi grib parādīt, kā nepāliešiem jādzīvo. Manuprāt, viņiem pašiem ir jāsaprot, ka tikai viņi var ar visu tikt galā. Domāju, Nepālā vajadzīgs spēcīgs vadītājs, kas spēj cilvēkus atmodināt, mobilizēt un sakārtot valsti. Padomus var pieņemt, bet tie jāsaprot. Daudz jāstrādā iedzīvotāju izglītošanā.
Flēra Bīrmane, māksliniece. Sešus gadus mācījusies mākslas skolā Nepālā. Lai palīdzētu pēc zemestrīces, bija nolēmusi sarīkot mākslas darbu izsoli.
Zemestrīces laikā atrados Latvijā. Saprau, ka viena nebūšu nekāda lielā darītāja, mēģināju apzināt vēl citus cilvēkus, kas ir saistīti ar Nepālu, ceļojuši, rīkojuši fotogrāfiju izstādes. Gribēju Kalnciema ielā Rīgā sarīkot izsoli, kur katrs varētu pārdot, kas nu viņam ir – fotogrāfijas, zīmējumus. Iecere neizdevās, laiks gāja uz priekšu, un vienas sliktās ziņas nomainīja nākamās. Latvijā, kas ir tik tālu no Nepālas, tas vairs nebija aktuāli. Vienīgais, kas izdevās, – draugi saziedoja klosterim, kur atradās mana skola. Savācām apmēram 300 eiro.
Uz Nepālu devos, lai iemācītos gleznot tankas (budistu sakrālās gleznas – red.), tagad tikai to arī daru. Vēl ir tik daudz ko mācīties – budistiem ir daudz dievību, arī filozofija nav tik viegli izprotama.
Esmu diezgan ceļojusi, bet tas vienmēr bijis uz divām nedēļām, mēnesi. Tajā laikā īsti nevari iejusties vietējo dzīvē, izprast lietas – esi skatītājs no malas. Pārsvarā redzi to, ko gribi redzēt. Kad uz vietas dzīvo ilgstoši, lēnām visu sāc saprast, domāt, kā būtu, ja tur paliktu ilgāk. Kad sastopies ar realitāti, rozā brilles krīt un saproti, ka nekad nebūsi vietējais. Atšķiras pasaules izpratne, kā reaģējam uz lietām, un tā kādā brīdī sāk pietrūkt. Taču nepāliešos arī saskatīju to, kā man pietrūkst Latvijā. Cilvēki ir draudzīgāki, atvērtāki, vienkāršāki. Viņu prāts nav tik sarežģīts, viņi ļaujas brīvākai, sirsnīgākai izpausmei.
Turpinājums sekos
Autores brauciens uz Nepālu ir daļa no projekta «Mediji attīstībai» (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī.
Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autore, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
