Jau labu laiku Unibanka analizē makroekonomisko situāciju Latvijā. Tikai dažas dienas pēc iestāšanās ES ar situāciju šā gada pirmajā ceturksnī var iepazīties arī plašāks interesentu loks.
Jau labu laiku Unibanka analizē makroekonomisko situāciju Latvijā. Tikai dažas dienas pēc iestāšanās ES ar situāciju šā gada pirmajā ceturksnī var iepazīties arī plašāks interesentu loks. Galvenais ekonomikas analītiķu secinājums: 2004. gadā gaidāms teju vai rekordliels iekšzemes kopprodukta pieaugums visā jaunlaiku vēsturē – septiņi procenti. Tiktāl par patīkamo nākotnes prognozi. Cik tā piepildīsies, rādīs nākotne.
Bažas izraisa inflācija. Pētījums liecina, ka no gada sākuma noturīgi augsts bijis gan iekšējais, gan ārējais pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem. Turklāt iekšējā tirdzniecībā un rūpniecībā sasniegtie rezultāti ļauj domāt, ka būs labāk nekā cerēts, – apgrozījuma apjoms būs attiecīgi 12 un 9 procenti. Zināma izaugsme sasniegta arī būvniecībā, transportā un sakaros, kā arī finanšu pakalpojumos. Par to attīstību nebūtu nekāds brīnums, jo ar banku pakalpojumiem esam tapuši pievilcīgi tieši austrumu kaimiņiem. Pētnieki uzskata, ka šogad Latvijai un Lietuvai būs straujākā izaugsme gan starp jaunajām, gan starp vecajām ES dalībvalstīm.
Tiktāl par patīkamo, laiks paskatīties arī uz ne visai tīkamo. Pirmkārt, kaut gan ir tendence augt Latvijā saražotā eksporta tempiem, saglabājas ievērojams importa pārsvars. No skaitļu viedokļa – eksporta apjoms gada pirmajos trīs mēnešos audzis gandrīz par divdesmit procentiem, importa apjomi palielinājušies tikpat strauji. Lai gan ārējās tirdzniecības negatīvā iekšzemes kopprodukta bilance visās trijās Baltijas valstīs ir līdzīga (nedaudz virs 200 miljoniem eiro katrā valstī), palūkojoties uz eksportētās produkcijas apjomiem, jāsecina, ka Igaunija ar daudz mazāku iedzīvotāju skaitu spējusi eksportēt teju 2,5 reizes vairāk (430 miljonu eiro Latvijai pret 1040 eiro Igaunijai). Iespaidīga starpība, vai ne?
Otrkārt, katrs, kam nav slinkums, ir lielījies, ka ārvalstu investīciju piesaiste ir prioritāte. Latvijā pērn tie bija 1200 eiro uz vienu iedzīvotāju. Kā pie ziemeļu kaimiņiem? Iespaidīgi – 3800 eiro uz iedzīvotāju. Kurā valstī investoru piesaiste ir daudz efektīvāka?
Treškārt, visai pārliecinoši esam spējuši noturēt līdera godu (ne jau pievilcīgākajā veidā) inflācijas prognozēs. No Baltijas valstīm eksperti Latvijā to sola vislielāko – 4,8 procentus. Lietuvā prognoze ir viens procents, turklāt ar mīnusa zīmi, bet Igaunijā – 0,4 procenti. Šie skaitļi atspoguļo tikai kopējās tendences, kas katra iedzīvotāja makā izplēš visai iespaidīgus papildu caurumus. Varam, par piemēru, atcerēties nenormālo ažiotāžu ar atsevišķām precēm pirms iestāšanās ES. Šķiet, būsim bijuši rekordisti, visā postpadomju telpā izpērkot gan sāli, gan cukuru, gan etiķi. Uz šā fona vietējie ražotāji pamanījušies “uzdzīt” cenas gandrīz vai visiem pārtikas produktiem. Atliek vien cerēt (laikam gan tas būs pārāk naivi), ka vasarā šis tas kļūs lētāks. Kā jau pierasts, ar iestāšanos ES uz mistisko cenu celšanu mūsējie nav jāmudina.
Liekas, veidojas pesimistisks skats uz nākotni, ko ietekmē pakāpeniska integrēšanās ES un tai sekojošās psiholoģiskās grūtības. Cerība tāda, ka drīz vien būs zināmi iestāšanās plusi un mīnusi, ka būsim arī labāk pielāgojušies jaunajiem apstākļiem un iespējām.
