«Tas notika toreiz, kad bija tik silts un saulains rudens,» kādreiz teiks, atceroties senākus notikumus, starp kuriem ir arī Jelgavas Mūzikas vidusskolas pedagogu koncerts.
“Tas notika toreiz, kad bija tik silts un saulains rudens,” kādreiz teiks, atceroties senākus notikumus, starp kuriem ir arī Jelgavas Mūzikas vidusskolas pedagogu koncerts. Kādreiz tā bija ikgadēja tradīcija, kas nu atjaunota direktora vietas izpildītājas Dinas Tauriņas vadībā. Agrāk šajos koncertos bija grūti iespraukties pārpildītajā zālē, arī šoreiz apmeklējums bija labs, un aplausi liecināja, ka zālē visvairāk ir pianistu un klaviermākslas cienītāju.
“Pār visu skolu koris valda,” tā, pārfrāzējot “pār visu zemi mīla valda”, dziedāja 70. un 80. gadu audzēkņi, kad diriģentus mācīja Velta Rieksta, Ārija Melgaile, Aija Grūtupa, Silvija Līce. Koristu vidū toreiz bija arī Mārīte Jonkus, kurai, diriģējot “Tu, kas sirdī mīlu sēji”, no portreta pie zāles sienas sekoja līdzi dziesmas autors un mācību iestādes dibinātājs Jēkabs Mediņš.
Gandrīz gadsimta ceturksni uz tiem, kas kāpuši uz skatuves, nolūkojas arī mākslinieka V.Dažana metālā kaltais Bēthovens. Šķiet, viņš ir apmierināts ar vokālajiem priekšnesumiem, kurus izpilda Rita Staune, Biruta Deruma un Edīte Bergmane. Klausoties Daiņa Cimermaņa profesionāli atskaņoto R.Šūmaņa skaņdarbu, Bēthovens ir domīgs – pirms gadsimta ceturkšņa šo jaunekli viņš klausījās valsts eksāmenā… Un cik valsts eksāmenu komisijās, pūtējiem skolu beidzot, vērtējis fagotists Arnis Eizenbergs? Šovakar viņš pārliecinoši spēlē V.A.Mocarta Koncerta fagotam Si bemol mažorā 1. daļu.
Kad J.S.Baha “Adagio” atskaņo Dagmāra Ķezbere, Bēthovens sarauc uzacis: “Tas ir kas jauns!” Jā, skolotāja D.Ķezbere ir ieguvums skolai un arī mūsu pilsētai.
Ar C.Franka Vijoļsonātes 4. daļu palutina Aelita Dumpe (vijiole), Ginta Zīģele (flauta) un Māris Treijs (klavieres), kas uzmanību pirms tam piesaistījis ar F.Lista “Kampanellas” atskaņojumu. Programmu veidotāja Inta Gutāne labi pārzina kolēģu panākumus, tāpēc uz koncerta kulmināciju ved klavieru duets Meldra Krūmiņa un Silvija Notte, atskaņojot R.Dubras “Atspulgu lausku” 1. un 3. daļu, Raits Rozenbergs ar F.Šopēna Etīdes op. 25 nr.12 Do minorā vīrišķīgo un trauksmaino skanējumu. Zāle uzgavilē duetam Silvija Karčevska un Natālija Prihodčenko, kad viņas pasniedz V.Bolkoma tradicionālās Latīņamerikas dejas “Chorai” un “Passeo”.
Kad programma izskanējusi, gribas atcerēties tās vadītājas Daces Vilnes izmantotos citātus un atziņas par mūziku, mūziķiem un dzīvi, kuru dzīvojam skaņās. Bet arī vārdi ir izskanējuši, atstājot vien nospiedumus dvēselēs. Kas paliek pēc koncerta? Lepnums par savas pilsētas māksliniekiem, prieks, ka mūsu bērnus māca talantīgi pedagogi, cerība, ka tas, ko kolektīvs veicis nepilnos divos mēnešos, turpināsies.
Vēl jādomā par kādu sarunu tovakar un par pamatīgumu. Par tradīcijām. Par likumsakarībām. Par kādas bijušās audzēknes teikto: “Tā palma, kas atrodas zālē līdzās skatuvei un mūs redzējusi vairāk nekā trīsdesmit gadu, izaugusi cauri grīdai un ieaugusi zemē tā, ka to nevar izkustināt.” Process noticis lēni, mērķtiecīgi, pacietīgi, nepārtraukti. To es redzu arī skolas dzīvē, un pedagogu koncertā man to ilustrēja koncertmeistari Edgars Šķerbergs, Anita Akmene, Inese Žuravska, Natālija Kaspere un Silvija Medne – personības ar īpašu profesionālu devumu – palīdzēt, atbalstīt, izcelt, pašam paliekot it kā nemanītam. Bet tā jau ir saruna par mūziķu sūtību un likteņiem.
