Iespaidi Zemgales novada simfoniskā orķestra koncertā Jelgavas pilļ.
Lai arī Vasarsvētku saulīte spīdēja jo spoži, nopietnās mūzikas klausītāju svētdien, 31. maijā, Jelgavas pilī bija daudz. Latvijas koncertdirekcijas rīkotajā akcijā «Latvijas orķestri Latvijas bērniem» spēlēja Zemgales novada simfoniskais orķestris diriģenta Jāņa Keiča vadībā. Koncerts, kurā piedalījās arī jaunie solisti, bija veltīts Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai. Dažādu paaudžu mūzikas interesenti bija pulcējušies majestātiskajā Jelgavas pils zālē, lai veldzētos skaistākajās vācu, austriešu un latviešu skaņu mākslas lappusēs.
Sarīkojuma programma tika izvēlēta tā, lai tajā būtu gan gaišas, līksmas noskaņas, gan arī skumjas pārdomas.
Cildeni smeldzīga, it kā klusināta izskanēja L. van Bēthovena Romance vijolnieces Marinas Krilovas priekšnesumā, savukārt K.M.Vēbera Concertino op.26 priecēja ar klarnetes skaisto, kantilēno dziedājumu Zigmāra Kaufelda sniegumā.
Vācu komponista Makša Bruha vārds mums ir svešāks, lai gan dažkārt koncertzālēs skan viņa kompozīcijas. M.Bruhs savieno it kā divus laikmetus 19. un 20. gadsimtu ar dažādiem mūzikas virzieniem un strāvojumiem, kas, neapšaubāmi, ietekmējuši komponista daiļradi, kurā ir daudz operu un instrumentālās mūzikas.
Šoreiz klausītājiem tika dota iespēja ieklausīties Adagio čellam ar orķestri «Kol Nidrei» skaņās, kas valdzināja ar vienkāršību un melodisku sirsnību, tajā pašā laikā ar pietiekami sarežģītu skaņu rakstu. Skaņdarba pamatā ir sena ebreju melodija no Hebronas ielejas (autors nezināms), tas ir meditatīva rakstura; sākumā un beigās klusinātā, trauslā skanējumā ar it kā skatu no malas.
Veiksmīgs un pārliecinošs bija topošās mūziķes, čellistes Diānas Ulases priekšnesums, ko atbalstīja orķestris diriģenta Jāņa Keiča lietpratīgajā vadībā.
Pirmās daļas nobeigumā izskanēja V.A.Mocarta Divertisments stīgu orķestrim un diviem mežragiem (oriģinālā stīgu kvartetam un diviem ragiem). Smalka ironija caurstrāvo kompozīciju, vēstot, kā Mocarts izjokojis komponistus kā neprasmīgus instrumentu spēlētājus. Smaids raisījās kā mūziķu, tā klausītāju sejās, jo vajag krietnu meistarību, lai izvilinātu aplami greizus toņus no tik burvīga instrumenta, kāds ir mežrags (to lieliski veica solisti Andris Ādamsons un Raitis Ašmanis), lai vijoles veiktu visai banālus trikus. Izklaidējoša rakstura darbs lieliski iederējās nopietnajā programmā.
Apjomīgā koncerta otro daļu ievadīja J.Haidna «Atvadu simfonija», ko autors sacerējis pēc grāfa Esterhazi (viņa kalpībā Haidns atradās lielu dzīves laiku) kapelas mūziķu lūguma, lai tādējādi izteiktu protestu aizliegumam dzīvot kopā ar savām ģimenēm.
Zemgales novada simfoniskais orķestris kompakti spēlēja šo sacerējumu, lieliski atklājot skarbi iecirtīgo galveno partiju un tai kontrastējošo liriski maigo blakuspartiju simfonijas pirmajā daļā, filozofisko apcerīgumu otrajā, tautiskumu trešajā daļā.
Savukārt finālā saistīja liriskā tēma, ko atskaņojot mūziķi (gluži kā Haidna laikā) atstāja savas vietas pie nošu pultīm un devās projām. Mūsdienu klausītājus saista gan oriģinālā darba iecere, gan arī skaistais muzikāli arhitektoniskais veidojums, kas arī nosaka Haidna «Atvadu simfonijas» lielo popularitāti.
Bet ar šo darbu koncerts nebeidzās. Varbūt pārdomas par cilvēka dzīves gājumu, kurā visskaistākais laiks ir bērnība, ko vienmēr atceramies ar nelielām skumjām, bija mudinājušas programmā iekļaut Emīla Dārziņa «Melanholisko valsi», kas ir latviešu mūzikas zelta fonda darbs. Valša poēzija un burvība «dārziņiskā» izsmalcinātībā izskanēja kā vienā elpas vilcienā. Tas bija savdabīgas un netradicionāls skaņdarba lasījums, par ko vislielākā atzinība pienākas diriģentam Jānim Keičam.
