Kopš vakardienas galerijā «Suņa taka» apskatāma Ievas Vītolas-Lindkvistas personālizstāde «Upes, straumes un ūdenskritumi».
– Esat dzimusi jelgavniece, bet izstādes afišā aiz jūsu uzvārda iekavās ierakstīts – Dānija?Piedzimu Jelgavā un pirmās zinības apguvu 4. vidusskolā, bet nu jau desmit gadu dzīvoju Dānijā. Pārcelšanās iemesli ģimeniski, kaut var saskatīt arī zināmu saistību ar mākslas jomu. Pirms gadiem piecpadsmit tikām aicināti uz starptautiskām mākslinieku akadēmijām Flensburgā, tā ir tāda pilsēta Vācijas ziemeļos, pie pašas Dānijas robežas. Tur arī satiku savu tagadējo vīru Oli.– Kāds šajos desmit gados veidojas skats uz Latviju?Par šejienes notikumiem esmu lietas kursā. Latvijas Radio klausos ikdienā. Es pat zinu, kāda katru dienu Latvijā ir temperatūra. Tas vismaz man būtu neiespējami – aizbraukt prom un nogriezt kā ar nazi, vairs neinteresēties par to, kas dzimtenē notiek. Tas neatbilst manai saprašanai par dzīvi.– Tagad daudzi brauc prom no Latvijas tīri izdzīvošanas dēļ. Kādas būtu iespējas ar mākslu saistītās jomās?Kā redzam, mākslinieki jau no seniem laikiem nav bijuši tie bagātākie cilvēki. Lai paskatāmies kaut vai uz Rembrantu, vai Vermēru, kuri gleznoja bagātniekus, – viņi taču pilnībā bija atkarīgi no pasūtījumiem. Domāju, mākslinieks nekur un nekad nebūs stabils ekonomiskā ziņā, vienmēr būs atkarīgs no pastāvošās situācijas. Ja valstī un pasaulē ir ekonomiskā krīze, tad tā attiecas uz visu – cilvēki «bildes» pērk tad, kad viņiem ir lieka nauda, nevis jādomā, kā nopirkt maizi. Nedomāju, ka, aizbraucot no Latvijas, mākslinieks daudz iegūst materiāli.Cita lieta, ka jauniem cilvēkiem rodas iespējas «satikt» pasauli. Aprite tomēr ir lielāka nekā mazajā Latvijā.– Dānija jau arī nav nekāda lielā.Nav gan, bet te nu parādās, cik daudz tomēr nozīmē nauda. Dāņi var uzaicināt uz izstādēm tādus pasaulē slavenus māksliniekus kā Bils Viola vai Olafurs Eliasons, tur tomēr aprite ir pavisam cita. Rīga gan arī ir starptautiska pilsēta, bet Kopenhāgenā ir daudz lielākas iespējas satikties cilvēkiem no dažādām pasaules malām. Kad pēc aizbraukšanas mācījos dāņu valodu, mūsu grupā vien bija cilvēki no 17 valstīm. Migrācija tur tomēr ir daudz lielāka nekā Latvijā.– Vai jūsu gleznās nav līdzības ar konkrētiem tēliem, lai nebūtu, kā minējāt piemēros no vēstures, «jāglezno bagātnieki»?Iets cauri daudz kam. Kad mācījos Mākslas akadēmijā, gleznoju klusās dabas. Esmu gleznojusi portretus, ainavas, figurālas kompozīcijas. Tas ir tāds loģisks attīstības ceļš, bet pamazām arvien vairāk virzījos uz abstrakciju. Māksliniekam jau svarīgi abi – gan forma, gan saturs. Forma dažreiz aizved pie satura, dažreiz saturs – pie formas. Saturiski mani vienmēr interesējusi un vēl joprojām saista kustība. Dinamika, viss, kas plūst un mainās. Kustība ir mana dzīves izpratne. Kā lai to parāda literāri, nekļūstot ilustratīvs? Manos darbos kustība ir kā līnija.– Nosacītība jūsu darbos ienāca pamazām?Domāju, reti ir gadījumi, ka viss mainītos vienā rāvienā, izmaiņām jānotiek organiski. Līdzīgs ir arī stāsts, kā es nokļuvu pie lielajām gleznām. Man ir vēl lielākas «bildes» par šeit izstādītajām, tādas būtu arī grūti atvest.Man veicies tādējādi, ka esmu varējusi gleznot, ko gribu, man nav bijis jādomā, kam ko varēšu pārdot. Tā ir fantastiska brīvība, ja var darīt to, ko vēlas. Varbūt daudzi man nepiekritīs, bet, ja mākslinieks jūt, ka kaut ko no viņa darbiem sāk pirkt, gribot negribot parādās lietas, kas tiek vienkārši reproducētas. Jo mākslinieks tāpat ir cilvēks, kurš grib maizi un vīnu.– «Upes, straumes un ūdenskritumi» – tāds ir izstādes nosaukums. Vai ūdeņi ir jums īpaši tuva tēma?Citādi jau tos negleznotu. Bet māksliniekam jāatrod veids, kā ko parādīt. Ja es kustību attēlotu, piemēram, kā skrejošus cilvēkus, tā būtu ilustrācija. Tāpēc es negleznoju ainavu ar Ventas rumbu, man tā ir metaforiska.– Aiz šīm līnijām ir Ventas rumba vai Dānijas ūdeņi?Dānijā nemaz tādu upju kā pie mums nav. Visapkārt jūra, un upēm nav kur ieskrieties. Tā ka nākas gleznot vien to pašu Ventu un Lielupi. Ieva Vītola-Lindkvista (Lindqvist) Dzimusi 1958. gada 28. oktobrī Jelgavā. Mācījusies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļā (1978 – 1981), Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā (1986 – 1992), diplomdarbs «Mirklis starp…» (vadītājs Ivars Heinrihsons). Bijusi māksliniece noformētāja Jelgavas Patērētāju biedrībā, zīmēšanas skolotāja Sprīdīšu pamatskolā, vizuālās mākslas skolotāja Jelgavas 1. ģimnāzijā, Jelgavas 5. ģimnāzijā, Spīdolas ģimnāzijā, bērnu un jauniešu centrā «Junda» Jelgavā, Mākslas nodaļas vadītāja Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā, Glezniecības nodaļas vadītāja Valmieras Mākslas skolā, kopš 2001. gada zīmēšanas un gleznošanas pedagoģe Orhusas Mākslas akadēmijā Dānijā. Izstādēs piedalās no 1987. gada. Nozīmīgākās personālizstādes – Jelgavā un Rīgā Latvijā, Kukshavenā un Brēmenē Vācijā, Orhusā Dānijā. Darbojusies Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas organizācijā (1987 – 2000). Kopš 2001. gada dzīvo Dānijā.
