Rīt, 25. martā, uz piemiņas pasākumu Svētbirzē kopā ar citiem politiski represēto apvienības «Staburadze» dalībniekiem dosies arī jelgavniece Daina Trauliņa un viņas māsa Velga Pīpere. Abas ir tā sauktie Sibīrijas bērni, ko okupācijas varas kalpi aizveda pirmsskolas vecumā un turklāt vēl tālāk par Sibīriju – uz Krievijas Tālo Austrumu Amūras apgabalu.
Izveda sešas dzimtas sievietes
«Badu mēs necietām, taču ģimenei dzīve bija izpostīta,» saka māsas. Viņas skumji piebilst, ka ne tēvs, ne māte, ne arī divas tēva māsas, kas tika izsūtītas kopā ar viņām, Latvijas valsts atjaunošanu nepiedzīvoja. Siguldā dzīvo Dainas un Velgas vecākā māsa Zane Brīvule, kas arī bija izsūtīta kopā ar viņām. Jāpiebilst, ka tēvs Ernests Oliņš, Bauņu pagasta aizsargu priekšnieks, tika apcietināts un izvests uz soda nometni Urālos jau 1945. gadā. Gadu pēc ģimenes izvešanas viņš jau bija atgriezies Latvijā.
No 1949. gada 25. marta nakts dzimtajās Ķīkuļu mājās toreiz četrgadīgā Velga atceras tikai zvaigžņotās debesis. Sešgadīgā Daina atminas arī divus krievu zaldātus ar šautenēm, kas atnāca kāda vietējā latvieša pavadībā. Sešas apcietinātās Oliņu dzimtas sievietes ar zirga kamanām tika vestas uz Matīšiem, kur sapulcināja izsūtīšanai nolemtās tuvējās apkārtnes ģimenes. Tālākais ceļš bija ar automašīnām uz Valmieras staciju, kur mazās meitenes pirmo reizi dzīvē ieraudzīja vilcienu. Lopu vagona pustumsā, ko kliedēja mazi lodziņi, varēja saskatīt gar sienām ierīkotās koka lāvas, bet vagona vidū bija caurums, caur kuru nokārtoties. Daina atceras, ka ļaudis klusu sarunājās, daži raudāja.
Piestājot nelielās stacijās, vilciens brauca vairākas nedēļas. Aiz Urālu kalniem vagonā kļuva tukšāks, jo vairākas ģimenes tika izsēdinātas. Taču Oliņas veda tālāk un tālāk – arī aiz Baikāla ezera. Beidzot vilciens kādu nakti apstājās nelielā stacijā Amūras upes krastā, apmēram astoņus tūkstošus kilometrus no mājām. Daina Trauliņa atceras, ka vietējie iedzīvotāji bija sanākuši aplūkot, kādi tad atvestie «fašisti» izskatās. Bērnu atmiņās palicis, ka pieaugušie runāja, ka Amūras upes viņā krastā esot redzams pat Ķīnas mūris. Tā tas gan nevarēja būt. Taču ķīniešus, kas rosās otrpus robežupei, varēja samanīt diezgan skaidri.
Tante sagatavoja skolai
Skatoties tīmeklī, šodien Krievijas Federācijas Amūras apgabala Zejas rajonā, kas ir par trešdaļu lielāks kā Latvija un kur dzīvo vien 16 tūkstoši iedzīvotāju, nevar atrast tolaik stepes plašumā izvietoto Muhinskas ciemu, kur 1949. gadā bija viena plata iela ar aku vidū un vairāki desmiti māju. Daina domā, ka tas ir pamests.
Pamestas mājas Muhinskā bijušas jau 1949. gadā. Sākumā Oliņu ģimene iemitināta vienā no tādām. Gulēšana bija salmos. Drīz mājās parādījās mātes nopirkts vai uzdāvināts sivēntiņš, ko Daina, naktī guļot, silti apķērusi. Pēkšņi kādu dienu uznācis stiprs negaiss – puspamestajā mājā lielām straumēm sāka gāzties ūdens un iebruka griesti. «Pēdējā mirklī māte paspēja mūs dabūt no istabas ārā,» atceras Daina. Pēc šā negaisa Oliņu ģimene tika pārcelta uz kādu baraku, kur dzīvojuši arī citi latvieši. «Spilgti atceros divus puišus. Vienam līdzi bija akordeons, viņš spēlēja tautas dziesmas,» stāsta Daina Trauliņa. Abas māsas uzsver, ka Spodras tante, kura zināja krievu valodu, palīdzēja brāļa meitām sagatavoties skolai.
Kādu pavasari visas trīs māsas saslimušas ar šarlaku. Līdz ārsta vizītei tad nācies gaidīt divas nedēļas. Sāpošos piena zobus māte meitām rāvusi pati, apsienot tos ar diegu.
Daina stāsta, ka Amūras stepē labi auga labība, arī dārzeņi, tostarp tomāti, arbūzi, melones. Māte un tantes strādājušas lopu kūtī, kas atradās apmēram kilometru no barakas. Par uztraukumu pieaugušajiem meitenes kā «dullais Dauka» bieži vien aizklīdušas stepē, kurai neredzēja ne malas, ne gala un kur auga zemas lazdas, kas rudeņos bija pilnas ar riekstiem. Vasarās karstums varēja sasniegt 40 grādu, toties ziemā gadījās 40 grādu sals. Vietējie brīdināja uzmanīties no puteņa, kas nereti bija necaurredzami blīvs. Bija noteikts – ja puteņa laikā gadās būt kūtī, tad tur arī jāpaliek. Reiz māte ar meitām laimīgi izbēgušas no šāda puteņa, bet kāda jauna izsūtītā ukrainiete ieputināta nosalusi.
Nezināja, kas ir Staļins
«Mums, bērniem, ļoti garšīga likās balandu zupa, sālsūdenī vārītas kukurūzas vālītes. Māte un tantes gan juta izsalkumu, jo viņām bija grūti jāstrādā,» atceras Daina Trauliņa.
Ar no Latvijas atsūtītām puķu sēklām Oliņu sievietes pie barakas iekopa dārziņu. Vietējie krievi lūdza sēklas, lai varētu ierīkot ko līdzīgu. Sādžā plaši svinējuši Lieldienas, un tad latviešu meitenes mājās nākušas ar olām pilnām kabatām. Krievu bērni bijuši draudzīgi. Nesaprašanās iznākusi vien 1953. gada 5. martā. Zane, Daina un Velga aizgājušas uz skolu, bet tur visi raud, jo nomiris Padomju Savienības vadītājs Staļins. «Mēs jau bērnībā viņu nezinājām, jo mājās par to nerunāja,» pasmaidot saka Daina Trauliņa.
Drīz pēc Staļina nāves politiskie apstākļi mainījās. 1955. gada pavasarī Velta Oliņa ar trim meitām varēja atgriezties Latvijā. Daina domā, ka sava loma bijusi arī vectēvam vecajam latviešu strēlniekam Ernestam Oļļam, kurš daudzkārt rakstījis uz Maskavu, lai meitu ar mazmeitām atbrīvo no izsūtījuma. Tantes Spodra un Marta Oliņas Latvijā atgriezās divus gadus vēlāk.
Atceļā meitām tika iegādātas bērnu biļetes par puscenu. Taču nebija nekādu dokumentu, kas apliecinātu viņu vecumu. Divas nedēļas braukušas, ierāvušās savā kaktiņā, lai nevienam nerastos ne mazāko pārmetumu. Stacijās vilcienā kāpuši tirgotāji, taču māte ar meitām iztikusi ar kaltēto maizi. Daina atceras kādu kara invalīdu, kas pasažieriem piedāvājis pirkt jūras cūciņu.
Latvijā dzimtajā Bauņu pagastā atgriezties nevarēja – Ķīkuļu mājas bija nojauktas, zeme atdota kolhozam, bet manta izzagta. Kaut pirmais pēckara pagasta priekšnieks Millers, kurš, kā runāja, bija sastādījis izsūtāmo sarakstus, jau gulēja kapos, agrākajā dzīvesvietā palikšanas vairs nebija.
Visas māsas ieguva izglītību
Lai ģimenei atvieglotu iztiku, vecākā meita Zane, kas vēlāk studēja ģeoloģiju, palika pie vecvecākiem Matīšos. Daina un Velga devās pie tēva, kurš strādāja mežā un bija atradis mājvietu Mazsalacā. Tur agrāk nepazīstams Spiģeru māju saimnieks bija atvēlējis viņu ģimenei savu pirtiņu. Meitas mācījās latviski rakstīt un 1956. gada rudenī sāka iet Mazsalacas vidusskolā. Taču mātei ar ģimnāzijas izglītību skolā nedeva pat apkopējas vietu un nācās kopā ar tēvu smagi strādāt mežā.
Pēc vidusskolas Velga devās mācīties uz māsu skolu, pēc tam strādāja slimnīcās Rīgā un Ogrē. Daina aizgāja mācīties uz Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. «Kad jau biju sekmīgi nokārtojusi iestājeksāmenus, mani izsauca uz pārrunām augstskolas partijas komitejas sekretārs un jautāja: «Par ko jūs izsūtīja?» «Protams, es to nevaru zināt,» atbildēju. Tad viņš atstāja mani kabinetā vienu un, pēc brīža atgriezies, teica: «Jūs esat pieņemta»,» stāsta Daina Trauliņa.
Pēc augstskolas beigšanas 1963. gadā viņa gribēja sākt zinātnieces karjeru pusvadītāju fizikā, strādāt rūpnīcā «Alfa», kas pildīja militārus pasūtījumus, taču no Maskavas saņēma atteikumu. Jaunajai speciālistei nācās pieņemt iespēju braukt uz Jelgavu, kur vakarskolā bija vajadzīgs fizikas skolotājs. «Nonācu draudzīgā kolektīvā, ko vadīja direktore Ārija Mūrniece. Man gan joprojām bija doma nostrādāt skolā trīs pēc augstskolas obligātos gadus un tad meklēt darbu zinātnē. Taču latviešu valodas skolotāja Velta Sevele, īsta Latvijas patriote, atklāti paskaidroja, ka man kā bijušajai izsūtītajai diez vai būs iespējams darboties zinātnē, un es nolēmu palikt skolā,» atceras skolotāja Daina Trauliņa. Kolēģis ķīmijas skolotājs Aleksandrs Mūrnieks, būdams arodkomitejas priekšnieks, nokārtoja, ka Daina pilsētas nomalē Miezītē komunālajā dzīvoklī saņēma istabu, kurā viņa nodzīvoja 17 gadu. Jelgavā Dainai izveidojās ģimene, izaudzināta meita. Vakarskolā Daina Trauliņa nostrādāja līdz pensijai 2001. gadā. Vēl desmit gadu viņa turpināja skolotājas darbu Zaļenieku arodvidusskolā un Jelgavas Amatniecības vidusskolā. 2007. gadā iestājās politiski represēto apvienībā «Staburadze» un ir ievēlēta tās valdē. Runājot par mūsdienu aktualitātēm, Daina uzsver, ka tagad būtu svarīgi Latvijas valstij izvirzīt cienīgu prezidentu. ◆
