Vērojot februāra pēdējās nedēļas norises kultūras namā, gribas ne bez lepnuma uzsvērt, ka Jelgava lēni, bet pārliecinoši atkal sāk atgūt nedaudz jau zaudēto teātra lielpilsētas statusu.
Vērojot februāra pēdējās nedēļas norises kultūras namā, gribas ne bez lepnuma uzsvērt, ka Jelgava lēni, bet pārliecinoši atkal sāk atgūt nedaudz jau zaudēto teātra lielpilsētas statusu.
Trīs dienas pēc kārtas jelgavniekiem bija iespēja iepazīties ar dažādu žanru, stilu, laikmetu un tautību dramaturgu darbiem teātra “United Intimacy” un Daugavpils teātra latviešu un krievu trupas sniegumā. Blīvais profesionālo teātru viesizrāžu skaits deva plašas iespējas izvēlēties gaumei un izjūtām tuvāko, un pilnās skatītāju zāles visās izrādēs var dēvēt par labu katalizatoru augošajai jelgavnieku interesei par teātra mākslu.
Par pārliecinošu un iesakņojošos tradīciju var saukt Daugavpils teātra krievu trupas viesizrādes, kas jau vairākus gadus no vietas pulcē pārpildītas skatītāju zāles, taču šā paša teātra latviešu trupas izrādes Jelgavā savus skatītājus vēl tikai meklē.
Viesizrāžu tūrē, kurā Daugavpils teātris divās dienās parādīja četras izrādes, latviešu trupa piedāvāja izrādi bērniem – A.Volkova “Smaragda pilsētas burvis” un franču dramaturga Žana Letrēza situāciju komēdiju “Kas ir bērna tēvs?”
Režisora Ivara Brakovska versija par sapņu un brīnumu pilsētu mazajiem jelgavniekiem spēja sagādāt patiesu gandarījumu. Māksliniece scenogrāfe Ineta Auzāne uz skatuves bija radījusi telpu, kas transformējās līdzi notikumu virzībai. Latviski krāsaino lupatdeķīšu kalns, kas brīžam spēja pārvērsties par upi, ziedošu pļavu, magoņu lauku kopā ar batikotajām drēbes kolonnām, kas nedaudz atgādināja rūķu cepures, piedāvāja spēles vidi, kas sildīja ar īstenas labestīgas pasakas mīļumu. Un, lai gan reālistiskā stīga uz skatuves nebija dominējošā, bērniem nebija grūti atpazīt ne piedāvātās spēles vietas, ne režisora un mākslinieces iecerēto notikumu virzību. Komponists Valdis Zilveris kopā ar dzejnieci Dinu Bitēnu – Sirmo izrādei sacerējuši aizkustinoši sirsnīgas dziesmiņas, kas pilnas muzikāla prieka. Mazajiem skatītājiem bija iespēja kopā ar izrādes varoņiem Ellu, suņuku Totiņu un viņas draugiem doties asprātīgā un nedaudz satraucošā piedzīvojumā uz Smaragda pilsētu, lai iegūtu Putnubiedēkļa smadzenes, Dzelzs Malkas cirtēja sirdi un Gļēvajam Lauvam atrastu kaut nedaudz drosmes.
Rēķinoties ar skumjo pieredzi Latvijas bērnu izrāžu nelielajā klāstā, atliek tikai paust patiesu prieku par to, ka teātris grib un var (!) sarunāties ar bērniem tik krāšņajā un brīnumu pilnajā teātra pasakas valodā.
Ne tik veiksmīgs bija Maskavas viesrežisora Mihaila Mamedova iestudējums latviešu trupā – Ž.Letrēza situāciju komēdijā “Kas ir bērna tēvs?”. Režisors, kas sevi jelgavniekiem vairākkārt rādījis tieši kā franču autoru darbu interprets, arī šajā izrādē diezgan precīzi iztur sava skatuves rokraksta un stila līniju – pārspīlējums, groteska, spēles moments, stingri noteiktas un iezīmētas mizanscēnas, kurām nav saistības ar latviešiem tik iemīļoto psiholoģiskās realitātes teātri. Spēlēt franču vodeviļu, kā izrādījās, latviešu trupas aktieriem ir pietiekami liels profesionalitātes pārbaudījums, jo šāda veida teātris kā izteikta formas māksla pieprasa ne tikai precīzu un stilā izturētu režisora norāžu ievērošanu, bet arī improvizācijas vieglumu un dabiskumu.
“Režisors ir dzejnieks, tikai viņam nav saskares ar spalvu un papīru, viņš savus dzejoļus sacer uz skatuves, turklāt, vienlaikus vadot daudz cilvēku,” tā par režisora profesiju saka leģendārais krievu režisors Anatolijs Efross. Mums atliek tikai vēlēties, lai Jelgavas teātra skatuvei nekad netrūktu patiesu skatuves dzejnieku…
