Pagājušā gada nogalē Jelgavas kultūras dzīves uzmanības centrā nonāca Jaunais teātris gan māksliniecisko sasniegumu, gan kritiskās ekonomiskās siuācijas dēļ.
Pagājušā gada nogalē Jelgavas kultūras dzīves uzmanības centrā nonāca Jaunais teātris gan māksliniecisko sasniegumu, gan kritiskās ekonomiskās siuācijas dēļ. Vēloties turpināt šo tēmu, tapa saruna par līdzīgā situācijā nokļuvušu teātri, kas darbojas Rīgā neatkarīgo teātri «Kabata». Tas ir pirmais neatkarīgais profesionālais teātris Latvijā. Dibināts 1988. gadā. Dziesmotās revolūcijas laikā tas gan ieguva lielu popularitāti skatītāju vidū (34 izpārdotas izrādes mēnesī), gan baudīja kritikas atzinību. 1990./91. gada sezonā par labākajām nosauktas divas «Kabatas» izrādes (viesrežisora Nila Batlera iestudētā Aspazijas «Atriebēja» un Māras Ķimeles un Šekspīra «Otello»).
Pieredzē dalās viens no tā dibinātājiem režisors Indulis Smiltēns.
Spožākie laiki
Mēs jau no paša sākuma sapratām, ka ar biļešu naudu teātris sevi atpelnīt nevar, tāpēc laikus domājām par apakšstruktūru veidošanu. Mēs izdevām grāmatas. Trimdas autoru darbus, faksimilizdevumus. Tad vēl bija vidusslānis, cilvēkiem bija nauda. Finansiālo pusi centāmies apvienot ar savu kultūras darbinieku misiju. Pats nozīmīgākais izdevums bija «Latviešu tautas buramvārdi, ticējumi un parašas», par to vien mēs būtu pelnījuši pieminekli. Par grāmatu naudu izbūvējām Peldu ielas teātri. Tur rubļos un repšikos ir ieguldīti miljoni. Mēs bijām tādi muļķi, ka nebāzām to naudu kabatā, kaut arī tad bija absolūta finansu bezkontrole. Tagad no grāmatu izdošanas esam atteikušies, jo tā ir ļoti dārga.
Bet Anglijā…
Nozare, kas joprojām pastāv un nes peļņu, ir mūzikas klubs un kafejnīca. Sākotnēji tā bija laba iespēja pašiem mūziķiem darīt savu darbu, spēlēt klubā, jo lielie koncerti kļuva neiespējami valdības uzliktās nodokļu politikas dēļ. Mēs šādi audzinām arī skatītāju tagad visi ir pieraduši pie disko, «Prodigy» un «metāla», bet improvizāciju, «dzīvo» atmosfēru nespēj novērtēt.
Mēs ņēmām piemēru no Anglijas, kur ir daudz klubu, kuros augšā ir teātra zāle, apakšā kafejnīca. Tur ir sava patīkama atmosfēra, valsts neuzliek lielus nodokļus. Tā ir jauno aktieru meistarības kalve, un šīs izrādes ir augstā līmenī. Mums pāriet uz jauno kafejnīcas tipa zāli bija liels klupiens kritiķi nespēja pieņemt, ka teātri spēlē krogā. Visi šie Staņislavska saukļi, «Ieiesim teātrī tīrām kājām», un avīzēs raksta, ka tur jau vairs nav ko iet… Bet pēc pusgada Dailes teātrī uztaisa autoveikalu.
«Mēle» neslīkst
Arī tagad mēģinām apvienot patīkamo ar lietderīgo, piemēram, mūsu projekts «Mēle». Nav tādas vietas Rīgas centrā, kur cilvēkiem aiziet atpūsties. Bet mēs sastapām nenormālu pretestību. Pārmeta visādas muļķīgas lietas ka «Radisson SAS» viesnīcā mūzika traucē viesiem. Bet mēs uzaicinājām neatkarīgos ekspertus, un tie secināja, ka pati viesnīca neatbilst četrzvaigžņu nosaukumam, jo tur nav atbilstošas logu aizdares, un mūzikas skaņa ir tikpat liela kā no garāmbraucoša vilciena. Šogad dambis sabrukšot, ažiotāža. Atkal jāizdara ekspertīze, jāpierāda… Ja tur nākamgad atradīsies «Radisson» atrakcijas, redzēsiet, nekas nebruks. «Mēle» mums pamatīgi iegrieza, tāpēc esam mīnusos.
Cerības un realitāte
Ir izaugusi paaudze, kas nav bijusi teātrī un no tā neko nesaprot. Reiz kāds iereibis jaunietis izrādes laikā, atgriezdamies no bāra, pārgāja pāri skatuvei pa taisnāko ceļu. Viss ir saistīts nav skatītāju, nav naudas, nevaram taisīt izrādes. Pagājušajā sezonā bija četras, šosezon tikai viena, bērniem. Sponsorus atrast ir grūti, tā lieta ir nedroša. Dzīvojam cerībās, ka būs labāki laiki, bet nevar domāt par mākslu, ja āmurs virs galvas. Starp citu, bez mums ķepurojas vēl viens tāds pats kolektīvs, Žaņa Priekuļa Strādnieku teātris. Tas pastāv jau 20 gadu.
Amatierteātri pašlaik ir mūsu vienīgā cerība. Tur cilvēki darbojas sava prieka pēc, un tas ir redzams.
Teātris ir mirkļa māksla, ne to interesē, kas bija vakar, ne arī, kas būs. Pašlaik viss balstās uz pliku entuziasmu. Un kaut kādu nākotni pašlaik prognozēt ir neiespējami.
Induļa Smiltēna vārdos bija pamaz optimisma. Tomēr viņš uzskata, ka arī Jelgavā var atrast iespējas nopelnīt naudu teātra pastāvēšanai. Bet recepte, protams, jāmeklē pašiem.
