Premjers Andris Šķēle ir paziņojis par savu demisiju Valsts prezidentam.
Premjers Andris Šķēle ir paziņojis par savu demisiju Valsts prezidentam, un trīs «lielie Saeimas vaļi» – Demokrātiskā partija «Saimnieks», «Latvijas ceļš» un «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK – jau vienojušies par to, ka Ministru prezidenta amatā jāstājas «tēvzemiešu» pārstāvim, līdzšinējam ekonomikas ministram Guntaram Krastam.
Lai gan pirms nedēļas vēl šķita, ka varbūt starp koalīciju un premjeru tiks panākts kāds izlīgums un Šķēle turpinās darbu, negaidīti asā «Latvijas ceļa» reakcija uz premjera «valdības glābšanas plānu» nodedzināja pēdējo tiltu uz saprašanos.
Šķēle aiziet nesalauzts
Šķēles demisija varēja notikt arī daudz agrāk, un jābrīnās, ka tas noticis tikai tagad. Antikorupcijas likuma pārkāpšanas skandāls un mīklainie Lihtenšteinas darījumi spēlē skandaloza fona mūziku. «Antišķēles» noskaņās ieturēti arī G-24 izmeklēšanas, viņa kādreizējās Lauksaimniecības ministrijas darbības un «Ave Lat» sasaistījumu akordi, par kuriem daža avīze sāka rakstīt pēdējās nedēļās, bet «NRA» norādīja vēl pirms Šķēles stāšanās amatā pirms diviem gadiem un prognozēja, ka tādu «apgriezienu» uzņēmējam kā Šķēlem, kļuvušam par tik augstu amatpersonu, tikpat kā nav iespējams ilgstoši cilpot cauri valsts interešu un savu interešu lamatām. Šķēle gan prata veikt neiespējamo – balansēja uz robežas. Vēl fantastiskāku ekvilibristiku viņš demonstrēja, tik ilgi turot kopā tik pagalam dažādu politisku spēku veidotu valdību, pats būdams «cilvēks no malas» – nācis no biznesa, nevis no kādas partijas. Šķēles vadībā valdība nav paveikusi maz, un, ja salīdzina Šķēli ar viņa priekšgājējiem, kuru valdīšanas laikā tapa taisītas lielas ziepes, Šķēles ziepes ir sīkums. Šķēles laiks paliks vēsturē kā laiks, kad piebremzēta ekonomikas lejupšļukšana, kad ir radušās vismaz cerības, ka varēsim atsperties un sākt kāpt augšup. Valsts pārstājusi aizņemties naudu «uz zaķa», šķaidīt to pa labi un kreisi, parādu atdošanu noveļot uz nākamo valdītāju pleciem. Šķēle ir atkāpies godam, un, ja viņš gribēs sākt politisku karjeru, tas viņam var izdoties itin labi – viņš der par «lokomotīvi» gan pastāvošai, gan vēl nedibinātai partijai.
Tu man tā? Es tev tā!
Šķēle bija skarbs, bet taisnīgs, taču savā skarbumā maķenīt pārspīlēja. Ļaudīm, kas varasvīrus redz vien televīzijā un avīžu lappusēs, var šķist, ka zem Šķēles demisionēšanas skandāla slēpjas kādi zemūdens akmeņi, tur darbojušie kādi fatāli spēki, kam nav varējis pretoties nedz Šķēle, nedz partijas, taču patiesībā varasvīri tuvplānā ir tādi paši cilvēki kā visi, reizēm vēl bērnišķīgāki, nekā varētu iedomāties, un viņi ir spējīgi sanīsties, salabt un atkal sanīsties nieku dēļ. Bērnudārza cienīgi konflikti reizēm taisa «lielo politiku». Arī šajā gadījumā viss ir vienkārši – dažādu partiju līderiem nepatika, ka Šķēle atļaujas par daudz, nostāda sevi par «eņģeli» pretī «kašķīgajām partijām». No daža skatiena, daža vārda pamazām izauga konflikts. Šķēle sāka turēties uz riskantiem balstiem – tiekoties ar partiju A, sacīja: «Iznesīsim cauri partiju B.» Pēc stundas, tiekoties ar partiju B, viņš jau apsprieda, kā iznest cauri partiju A. Neoficiālās sarunās «NRA» ir neskaitāmas reizes dzirdējusi gan no A, gan no B, gan C partiju pārstāvjiem žargonu, ko parasti lieto sīkbiznesa darboņu aprindās, nevis augstos namos. Tas skan apmēram tā: «Šķēle mūs atkal apčakarēja.» Cik ilgi tā var turpināties?
Galu galā partijas sāka neuzticēties Šķēlem, un, lai gan tās šobaltdien neuzticas cita citai (netic nevienam vārdam), tomēr tikdaudz ir spējušas, kā vienoties par jaunas valdības veidošanu bez Šķēles.
Pastāv īsts, dzīvs Šķēle un Šķēles tēls. Šķēles tēls tapa izveidots tik pārāk balts, drošs, gudrs un tā tālāk, ka sāka pāraugt «savu pilnvaru apmērus». Bet Latvijā tomēr pastāv Satversme, un Latvija nav nedz prezidentāla, nedz «premjerministriska» republika. Lai kādas muļķības reizēm runātu dažs Saeimas deputāts, tomēr atšķirībā no Šķēles deputāts ir tautas ievēlēts, un deputāti bija tie, kas balsoja par Šķēles valdību, nevis otrādi. Ola var mācīt vistu tikai tik ilgi, kamēr vista to pieļauj. Mācīja, mācīja, taču visam reiz pienāk beigas.
Citādi būtu, ja Latvijā kā Amerikā vai daudzās citās valstīs izpildvara būtu stingri nodalīta no lēmējvaras… Tad būtu citādi, varbūt… Arī valstīs, kur ir citāds «kabinetu dizains», nekādi likumi un konstitūcijas nespēj glābt valdību no krīzes un krišanas. «Mierā un saticībā» dzīvo vien baltkrievi, kuru vairākums ir pieļāvis, ka viņus komandē «baltais tētiņš» Lukašenko. Latvija tomēr it kā grib virzīties uz eiropeisku demokrātiju.
Partijas vēlas izskatīties solīdas
Partijas nu ir stingri apņēmušās nekašķēties un nestiept ilgi jaunās valdības sastādīšanu – nav izslēgts, ka jau tuvākajā laikā (pat šodien) būs puslīdz skaidras jaunās valdības aprises. Pretējā gadījumā tās var aizvien vairāk zaudēt savus jau tā papluinītos prestižus, kamēr ārpus valdības koalīcijas un arī ārpus Saeimas ir spēki, kas to vien gaida, lai «lielie saiet matos», un cer nākamajās vēlēšanās vinnēt pašreizējos valdītājus. Saeimā ir arī opozīcija, un tā tagad kļūs skaļa – tā atgādinās, ka pastāv aizdomas par to, ka gandrīz puse deputātu ir pārkāpusi antikorupcijas likumu, aicinās rīkot jaunas Saeimas vēlēšanas un visādi centīsies izrādīt, ka ir labāka un tīrāka par sliktajiem. Joahims Zīgerists jau ir Latvijā un asina spalvu jaunām asprātībām – nu vairs ne pret Šķēli, bet pret politiskajiem konkurentiem vērstām. Ja valdībā atgriezīsies antikorupcijas likuma pārkāpšanas dēļ «aizdemisionētie» ministri Dilba un Krištopans, tā opozīcijai būs īsta medusmaize.
Krastam būs ļoti grūti
Jaunajai Guntara Krasta valdībai nebūs viegli – «TB»/LNNK, DPS un «LC» pretrunas nekur nav pagaisušas, tās bija piemirstas uz brītiņu, un tikai solidarizējoties «kopīgā dziesmā» pret Andri Šķēli. Jo tuvāk nāks nākamās Saeimas vēlēšanas, jo «plaisas» starp partijām taps lielākas – katra partija sava elektorāta priekšā gribēs izskatīties labāka nekā pārējās… Partijas gribēs turēt saitītē valdību, taču valdība varēs sekmīgi strādāt tikai tad, ja tai būs dota relatīva neatkarība no politiķu vēlmēm.
