“Sportisti grib sacensties, jo tas jau ir viņu galvenais mērķis, ne tikai treniņi. Citādi zūd motivācija, ja nav, kam gatavoties. Sliktākais, ka mēs nevaram viņiem pateikt – būs, nebūs, gatavojieties, negatavojieties,” raizes par “Covid-19” pandēmijas ietekmēto un joprojām neskaidro situāciju medijiem atklājis Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs. Amatpersonas teiktais pilnā mērā attiecas arī uz diviem šķēpmetējiem jelgavniekiem – trenera Andreja Vaivada audzēkņiem Gati un Arti Čakšiem.
Artis ir Murjāņu Sporta ģimnāzijas vienpadsmitklasnieks un patlaban attālinātās mācībās nopietni nodevies skolas gada noslēgumam. Gatis pēc MSĢ absolvēšanas iestājies Sporta pedagoģijas akadēmijā un savu tālāko nākotni saredz trenera amatā, taču krietni tuvāks un jau šogad aizsniedzams mērķis bija dalība Tokijas olimpiskajās spēlēs. Šim mērķim, kas nu negaidīti attālinājies līdz 2021., tika ziedoti arī visi aizvadītā studiju gada plāni, un patlaban sportists Murjāņos, kas abiem ar pērnvasar apņemto sieviņu, topošo fizioterapeiti Kintiju, vismaz uz laiku kļuvusi arī par dzīvesvietu, cenšas morāli un fiziski uzturēt motivāciju līdz nākamajai kvalifikācijas sacensību iespējai.
Profesionāls treniņdarbs bez sacensību grafika neiespējams
– Jaunajai sezonai acīmredzot sākāt gatavoties ziemā. Cik veiksmīgs un cerīgs bija šis treniņposms? – atceroties, ka pāris iepriekšējās ziemas sportistam patraucēja nelielas, taču nepatīkamas traumas, jautāju pēc kārtējā treniņa telefonsarunā “sastaptajam” A.Vaivadam.
Tā kā vasarā nav sacensību, tad ziema pagāja ļoti labi – nekas nesāpēja. Joks, protams.
– Kādi bija šīsvasaras sacensību galvenie plāni?
Divi lieli plāni bija Eiropas čempionāts pieaugušajiem un, neapšaubāmi, arī olimpiskās spēles. Eiropas čempionāta 80,50 metru normatīvu Gatis jau bija izpildījis, bet olimpisko spēļu normatīvu vēl vajadzēja sasniegt. Tas arī bija mūsu šīsvasaras mērķis, kam gatavojāmies, – aizmest tālāk par 85 metriem. Viss noritēja ļoti labi, bija jau iegādātas biļetes uz trīs nedēļu treniņnometni aprīlī Spānijā. Arī veselība nostiprināta, kas varbūt iepriekšējos gados nebija īsti izdevies. Tā kā bijām nobrieduši nopietnam darbam. Taču nu viss mainījies, un jāatzīst, ka profesionālajiem sportistiem pašlaik ir ļoti grūti. Salīdzinot ar cilvēkiem, kas vienkārši nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, dara to katru dienu un varbūt arī ar lielām slodzēm, sportistam, kurš profesionāli gatavojas kādiem noteiktiem mačiem un konkrētiem rezultātiem, tā trenēšanās ir citāda. Tāpēc arī ir jau iepriekšējā gada novembrī zināmi sacensību plāni, pēc kuriem treneri gatavo savus, jo treniņi katru mēnesi nenotiek vienādi. Mainās slodzes apjomi, mainās arī visi treniņu līdzekļi, kas vērsti uz tehnisko izpildījumu, un tas viss notiek nedēļu griezumā. Tāpēc arī tagad tik grūta ir neziņa, kad kādas sacensības būs un vai tās vispār būs. Turklāt, ja arī kādas notiks, tad tajās nevarēs izpildīt Tokijas normatīvu, jo līdz ar olimpiādes pārcelšanu atceltas arī kvalifikācijas iespējas.
– No 1. decembra varēšot sākt atkal izpildīt.
Jā, bet tas vairāk attiecas uz skrējējiem un lēcējiem, kas var startēt manēžās. Šķēpu jau no 1. decembra nemetīs. Tā kā mums viss pārceļas uz nākamo pavasari, patiesībā uz veselu gadu. Par kādām šīsvasaras sacensībām arī nekas nav zināms. Dzirdēts, ka augustā varbūt varētu notikt Latvijas čempionāts, taču to, tāpat kā starptautisku sacensību iespējas, acīmredzot nenoteiks vieglatlētikas federācijas, bet gan vispārējā situācija ar koronavīrusa izplatību.
– Sportisti un sacensību rīkotāji tomēr arvien uzstājīgāk pieprasa no valdībām un dakteriem noteiktu skaidrību.
Nu, tas jau nav iespējams. Mēs ar Gati ļoti labi saprotam, ka tās nav kāda cilvēka vai federācijas iegribas. Ka lēmumi būs atkarīgi no tā, kā situāciju vērtēs medicīnas speciālisti un Veselības ministrija. Mēs taču redzam, ka lielajās valstīs, kur pārsvarā notiek arī lielākie komercmači, ar vīrusu saistīta cilvēku mirstība joprojām mērāma simtos.
– Bundeslīga sāka spēlēt pie tukšām tribīnēm, varbūt vieglatlēti arī var?
Nezinu. Manuprāt, arī pašiem sportistiem tas ir bīstami. Ja Gatim, piemēram, piedāvātu kaut kur startēt, – pirmkārt, jālido ar lidmašīnu, ilgi jāatrodas lidostās, jāguļ viesnīcās, jābrauc ar dažādiem transporta līdzekļiem, jāēd restorānos vai citās ēstuvēs… Pašlaik vēl riska pakāpe ir tik liela, ka neatmaksājas to darīt. Tāpēc jau arī neko nepiedāvā un, domājams, nepiedāvās – ja reiz Eiropas čempionāts ir pārcelts uz nākamo gadu, tad nekas cits nopietns arī nenotiks. Varbūt valstīs, kur saslimstības un arī mirstības līmenis ir salīdzinoši zems, kaut ko par augustu varētu runāt. Sarīkot kaut valstu čempionātus – Igaunijā, Lietuvā, Latvijā.
– Vieglatlētikas sacensību kalendārā kopš marta sākuma iepretim lielākajai daļai ir atzīme “atcelts”, bet “Ventspils šķēpiem” 6. jūnijā tādas nav. Varbūt tie tomēr notiks un Gatis ir uzaicināts?
Nedomāju vis. Katru gadu Gatis tiešām ir personīgi uzaicināts, bet šogad tāda uzaicinājuma nav. Katrā ziņā pašlaik, kad treniņu procesu ir ietekmējusi gan slēgtā svaru zāle un manēža, gan citi apstākļi, piedalīties sacensībās nebūtu arī jēgas. Ja tagad jauna ierobežojumu atcelšana atļauj tās atvērt, tad līdz iespējamajam Latvijas čempionātam augustā jau varētu sagatavoties pienācīgāk.
– Tokijas normatīvu, šķiet, nav izpildījis arī Latvijas otrs cerīgākais kandidāts šajā disciplīnā Rolands Štrobinders. Cik vīriešu šķēpmetēju vispār būs pārstāvēti olimpiādē? Vai dalībniekus noteiks arī pasaules reitings?
Štrobinders pašreizējo normatīva rezultātu ir uzmetis pirms vairākiem gadiem, bet pēdējos gados līdz šim ne. Arī aizvadītajā gadā Gatim rezultāti bija augstāki. Olimpiādē visās mešanas disciplīnās ir paredzēti 32 dalībnieki un tikšanai uz tām divi varianti – normatīva izpilde un reitings. Pirms nedaudz vairāk kā gada, kad tika apstiprināts Latvijas Olimpiskās vienības sastāvs, Gatis šajā reitingā ieņēma 17.–18. vietu. Pagājušā sezona mums īsti nesanāca, un pašlaik viņš noslīdējis uz 27. Štrobinders ir dažas vietas augstāk.
Gatavosies normatīva izpildei nākampavasar
– Sestdien Jelgavā bija plānotas Lūša kausa sacensības, kur pirms pieciem gadiem pirmoreiz pārsniedzi 80 metru robežu. Vai šogad arī tajās bija paredzēts startēt? – tas ir jautājums Gatim.
Lai izvairītos no pārlieka startu daudzuma un pienācīgi sagatavotos olimpiskajām spēlēm, šogad bijām plānojuši sacensību sezonu sākt maijā, bet pirmais nopietnākais mēģinājums izpildīt olimpisko normatīvu, visticamāk, būtu “Rīgas kausos”.
– Treniņos arī tiek mērīts rezultāts vai tomēr svarīgāk, cik pareizs metiens sanāk?
Citi varbūt mērīšanu piekopj, bet mēs to nedarām. Ir tādas aptuvenas robežas, pēc kurām metiena attālumu var noteikt, bet mums tas treniņos īpaši neinteresē, svarīgāka ir tieši tehniskā daļa.
– Tagad izskatās, ka ar to tehnisko daļu būs laika ņemties un ņemties.
Ar to var ņemties visu mūžu, šķēpmešanā tehnikas izkopšanas process nekad neapstājas.
– Personīgajam 83,89 metru rekordam nu jau būs divi gadi. Pērnvasar, šķiet, biji tuvu tā labošanai, tomēr neizdevās. Kā tu pats vērtē aizvadīto sezonu?
Domāju, ka kopumā tā bija laba. Jā, Dohā pietrūka pāris metru, lai tiktu finālā, taču sezona sanāca tik gara, un pasaules čempionāts pašā tās izskaņā. Toties citās sacensībās vairākkārt pārsniedzu 80 metru robežu, un rezultātu noturības ziņā aizvadītā sezona bija pati stabilākā.
– Kā pagāja ziema?
Arī labi. Vairākos rādītājos uzlaboju savus kontrolnormatīvus un jutos gatavs vasarai. Treneris arī to novērtēja – paskat, cik mēs tālu esam tikuši! Bet tad notika tas, kam nevajadzēja notikt, un viss sagriezās kājām gaisā. Vienubrīd nevarējām trenēties pat stadionā. Pēc tam jau tur vismaz sākām iet, bet arī tikai tad, ja lietus nelīst. Pie svariem divu mēnešu laikā tiku tikai vienu reizi. Izjuka arī treniņnometne Spānijā.
– Tāpat kā šīsvasaras svarīgākie mači – Eiropas čempionāts un olimpiāde.
Jā, tie būtu svarīgākie. Bet pirms tam tikpat arī jau minētie “Rīgas kausi” un “Prezidenta balva”, kur varētu izpildīt olimpisko normatīvu.
– Tagad to varēs izdarīt tikai nākamsezon?
Tā ir. Tāpēc par vēl kādiem šīsvasaras mačiem ar treneri īpaši nedomājam. Strādāsim jau ar skatu uz nākamo gadu, un, ja arī vēl kādās sacensībās piedalīšos, tad ne tik daudz ar domu par rezultātu, kā par tehniskā izpildījuma pārbaudi.
– Savā ziņā jums tur Murjāņos ir diezgan labi – varējāt visu laiku vismaz laukā treniņos iziet.
Tajā ziņā jā, varējām mierīgi darboties. Vienīgi laikapstākļi bieži bija slikti.
– Un kā ar sadzīvi? Pārtiku brauc kaut kur iepirkties?
Braucam iepirkties. Speciāli pa veikaliem nestaigājam, bet pārtiku – kas vajadzīgs, tas vajadzīgs.
– Kā tu vērtē brāļa Arta situāciju un iespējas pašlaik?
Artis stadionos pie mājām kaut kur Jelgavā un Rīgā cenšas savu fizisko kondīciju uzturēt, bet te, Murjāņos, trenēties nevar, jo skola un kopmītnes slēgtas
Krāj gudrību un gaida iespējas vasarā
Kā uzsver treneris A.Vaivads, sportistam katrā vecuma grupā ir svarīgi sacensībās sasniegt atzīstamus rezultātus starp sava vecuma sāncenšiem, līdz noteiktā secībā var nonākt arī pie starta jau nopietnā profesionāļu konkurencē. 2014. gada pasaules junioru čempionam Gatim tas ir izdevies, un veiksmīgi šo ceļu uzsācis arī jaunākais brālis. “Artis izcīnīja tiesības startēt Baltijas jaunatnes mačos un tos vinnēja, izcīnīja Latvijas čempiona titulu un tiesības startēt Eiropas jaunatnes olimpiādē. Viņa šāgada sacensības bija pasaules junioru čempionāts, kurā gūto pārbaudījuma pieredzi un dzīves skolu nevar aizstāt neviens treniņš un nevienas citas sacensības. Ja neesi tur bijis tad tajā vietā ir tukšums,” ar nožēlu par vīrusa radīto pārrāvumu un bažām par tā ietekmi uz sportista turpmāko motivāciju secina treneris.
Tikmēr pirmo gadu juniora kārtā iekļuvušais Artis, kas, cik nu iespējas atļauj, cenšas pildīt trenera attālināti dotos uzdevumus, ir tikko uzrakstījis kārtējo mācību gada noslēguma darbu – matemātikā. Telefonsarunā viņš atzīst, ka, protams, gaida, kad tiks atpakaļ pie kārtīgiem treniņiem Murjāņos, taču īpaši par situāciju “necepas”. “Esmu nosvērts. Vairāk pamācos. Par dzīvi padomāju.” Par nenotikušo pasaules čempionātu, protams, žēl: “Nezinu, vai tiktu labā vietā, bet pieredze būtu laba.”
Ieilgusī pauze toties, izrādās, mazliet nākusi par labu veselībai. “Īsi pirms ārkārtas situācijas biju pamežģījis potīti. Paspēju vēl uz rentgenu, par laimi nekas sliktāks nebija, un ar fizioterapeita ieteiktajiem vingrinājumiem tiku ar to galā.”
Skolas gads beigsies 29. maijā, bet Artis cer, ka trenēties Murjāņos, tāpat kā citugad, varēs arī vasarā. “Starptautiskas sacensības jau nekādas nenotiks, bet Latvijā augustā varētu būt.”
