Cilvēkam, kas nekādi nav saistīts ar dabas aizsardzību vai par to īpaši neinteresējas, ir grūti orientēties lielajā likumdošanas aktu klāstā, kas regulē dabas aizsardzību mūsu valstī.
Cilvēkam, kas nekādi nav saistīts ar dabas aizsardzību vai par to īpaši neinteresējas, ir grūti orientēties lielajā likumdošanas aktu klāstā, kas regulē dabas aizsardzību mūsu valstī. Turklāt kā liels bubulis šķitīs arī dzirdētais par to, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tagad noteiks daudzus ierobežojumus jau tā šķietami grūtajā to cilvēku ikdienā, kuru īpašumos ir aizsargājami dabas objekti.
Šonedēļ līdz izskatīšanai Saeimas Tautsaimniecības, vides, agrārās un reģionālās politikas komisijā beidzot nokļuvis un ir pat deputātu konceptuāli atbalstīts likumprojekts, kas paredz zemes īpašnieku tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamajās dabas teritorijās, kuras atrodas uz viņu zemes. Tas nosaka kārtību, kādā zemes īpašnieki varētu pretendēt uz minēto kompensāciju no valsts un pašvaldībām.
Cik šis likumprojekts ir svarīgs, var apliecināt gan daudzas ar dabas aizsardzību saistītas amatpersonas, gan viņu brīvprātīgie palīgi. Līdz šim sevišķi bieži pret dabas aizsardzības pasākumiem grēkoja mežu īpašnieki, kuru teritorijās atradās gan ornitoloģiskie, gan botāniskie liegumi. Tas nozīmēja, ka, no īpašnieka viedokļa raugoties, nedrīkstēja apsaimniekot (faktiski izcirst), viņuprāt, ievērojamas mežu platības. Līdz šim bija iespējams saņemt kompensāciju par postījumiem, ko īpašumā bija nodarījuši aizsargājamo medījamo un migrējošo sugu dzīvnieki, taču daudzi zemes īpašnieki izteica neapmierinātību par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, kas jāievēro dabas aizsardzības interesēs. Atsevišķa īpašnieka intereses nonāca pretrunā ar visas sabiedrības interesēm.
Un te nu gribas atgādināt, ka nedz Latvijā, nedz citur pasaulē nav neviena zemes gabala, kur īpašnieks varētu darīt jebko, kas tik ienāk prātā. Parasti mežu īpašnieki, kuru teritorijā ligzdoja kāda reta putnu suga, piemēram, melnais stārķis, tika ar šo “problēmu” galā pavisam vienkārši – ligzda pa kluso tika iznīcināta. Vēlāk ieradušies dabassargi vien varēja fiksēt notikušo. Faktiski tas līdz šim bijis pārspīlēts īpašnieka tiesību pārākums pār sabiedrības interesēm. Minētais likumprojekts vismaz dotu iespēju kaut kā kompensēt īpašniekiem nodarītos zaudējumus, ja nav iespējams mežu izmantot savām vajadzībām. Pat ja tā izmantošana parasti aprobežojusies ar vienkāršu izciršanu.
Tomēr ir viens “bet”, kas neļauj tik optimistiski nolūkoties uz minētā likumprojekta nākotni. Pirmkārt, tā izskatīšanu noteikti aizkavēs ieilgusī valdības krīze. Otrkārt, līdz tā izskatīšanai un pieņemšanai likumā noteiktajos trīs lasījumos Saeimas deputātiem sakrājies vesels vezums citu likumprojektu, bez kuru pieņemšanas Latvijai pēc iestāšanās ES draud visai nopietnas finansiālas sankcijas. Treškārt, no valsts budžeta likuma pieņemšana prasītu vismaz sešus miljonus latu zemes apmaiņai, bet aptuveni 24 miljoni latu būtu vajadzīgi kompensāciju izmaksai. Ticamākais, ka tieši šie 30 miljoni būs galvenie, kas minēto likumdošanas aktu “noraks” līdz “labākiem laikiem”. Galu galā putniņi un nepazīstamas puķītes nedosies kā skolotāji un mediķi ciešās rindās uz galvaspilsētu, lai ar plakātiem rokās aizstāvētu savas tiesības. Šoreiz runa ir par kaut ko pavisam citu. Pieņemtais likums dotu iespēju saglābt to, kas mums vēl atlicis. Tā savlaicīga izskatīšana un pieņemšana drīzāk ir pārbaudes akmens – vai spējam uz Latvijas dabu paraudzīties kā uz vērtību, nevis tikai kā uz pārdodamiem kubikmetriem koksnes.
