Zemnieku kooperatīva «Latraps» izpilddirektors Edgars Ruža, sēdēdams nesen uzceltajā gaišajā biroja ēkā Elejā, klēpjdatora ekrānā pēta pasaules rapšu biržas cenu izmaiņas. «Latviešu zemnieks Latvijā tāpat kā vācu zemnieks Vācijā var bez jebkādiem ierobežojumiem likt ražu vienā kuģī un sūtīt uz Maroku, Alžīriju vai jebkur citur,» viņš saka. «Latraps» piecu ES gadu stāsts ir visai tipisks – zemnieku sabiedrībai tā atvērusi plašas durvis uz drošu tirgu visā pasaulē, taču komplektā nākusi arī nepārtraukta cīņa pret mākslīgām administratīvajām un finansiālajām barjerām, ko cēlušas nevis Briseles, bet gan Latvijas institūcijas.«Latraps» rādītāji ir pārliecinoši. Pirms deviņiem gadiem divpadsmit zemnieku dibinātā sabiedrība izveidojusies par Latvijas lielāko graudu un rapšu ražotāju kooperatīvu, kurā ar kopīgām interesēm vienojušies vairāk nekā pieci simti saimniecību. Apgrozījums audzis no 200 tūkstošiem latu 2000. gadā līdz 68 miljoniem pērn, un kāpums gaidāms arī šogad. Būt biedram ir izdevīgi, jo, kopīgi pērkot ražošanas līdzekļus un pārdodot ražu, cenas pavisam citas nekā individuālai saimniecībai.Pa šo laiku izveidots un nemitīgi tiek paplašināts moderns rapšu un graudu pirmapstrādes komplekss – glabāšanas torņi, kaltes, svari, transportieri, ko izmanto kooperatīva biedri. «Esam saņēmuši visu pieejamo ES finansējumu, cik vien limiti ļāvuši,» saka E.Ruža. Sākts ar trim SAPARD projektiem vēl pirms iestāšanās ES 2003. gadā, tad trīs projekti 2004. gadā, un līdzīgi turpināts arī nākamajos. Būšot arī šogad. «Ja mēs būtu būvējuši tikai par savu naudu, bankas nedotu kredītus, tirgū nebūtu konkurētspējīgi, nebūtu lietderīgi izmantojuši zemnieku naudu,» skaidro izpilddirektors. Diemžēl ES finansējums līdz 2006. gadam veidojis tikai astoņus procentus jeb 298 tūkstošus latu kopējo kooperatīvā ieguldīto investīciju aptuveni 3,6 miljonu latu apmērā. Jau no pirmā gada sākusies cīņa, lai Zemkopības ministrijai (ZM) pierādītu, ka vienam projektam noteiktie griesti nevar būt vienādi gan tad, ja iesniedzējs ir individuāla saimniecība, gan tad, ja prasa kooperatīvs, kurš darbojas simtu zemnieku vajadzībām. Pagājušogad struktūrfondu projekta maksimālais apjoms beidzot pacelts no pusotra līdz desmit miljoniem eiro. «Tā bija smieklīgi maza summa, īpaši zinot, kā cenas bija saskrūvētas divos iepriekšējos gados. Viena saimniecība par to nevar uzbūvēt, kur nu vēl pakalpojumu kompleksu daudzu zemnieku vajadzībām,» par līdzšinējiem griestiem saka E.Ruža. «Eiropa dod naudu, bet mēs paši gribam nocirst kaut kam kaut ko, lai tā aiziet atpakaļ. Neizmantot.»Tāpat kā citu nozaru uzņēmēju, arī «Latraps» pieredze un sarunas ar citu ES valstu kolēģiem rāda, ka Latvijā dažāda veida kontrolējošo darbību un ierobežojumu ir pārāk daudz. «Tam nav nekāda sakara ar Briseli. Prasības ir pārsarežģītas. Kontroles, kas nepārtraukti dienu no dienas grib kaut ko baudīt, lai gan pilnīgi nekādas jēgas tām nav. Tiek tērēta nauda, tērēts laiks,» uzskata E.Ruža. Tāpēc viņš cerīgi skatoties uz ekonomisko krīzi, kuras rezultātā jau tagad birokrātiskie šķēršļi mazinoties un, cerams, šis process turpināšoties.Kopumā kooperatīvs no fakta, ka Latvija ir ES dalībvalsts, tikai ieguvis. «Pirms tam tas bija eksports. Vajadzēja ņemt licences un saskaņojumus, graudiem bija kvotas. Pateikts, ka no Austrumeiropas drīkst Eiropā ievest, piemēram, 300 tūkstošus tonnu. Ja pirmais ved, pirmais dabū kvotu. Ja izrādīsies, ka pirms tevis jau 300 tūkstoši tonnu ievests, un tavs kuģis būs nākamais rindā, būs jāmaksā ievedmuita, un tas nozīmē, ka savus graudus esi atdevis faktiski par velti. Tā bija diezgan katastrofāla, sarežģīta sistēma,» stāsta izpilddirektors. Tādi nosacījumi patlaban attiecas, piemēram, uz Krieviju un Ukrainu. Latvijas zemnieki tagad rapšus tirgo par to pašu cenu, kas visā Eiropā, vienīgi nedaudz sadārdzinot transporta cenas, ņemot vērā, ka Latvija ģeogrāfiski ir ES nostūrī.Arī krīze Zemgales graudu audzētājus skārusi maz. Grūtāk saņemt kredītus, toties pērn bijusi lieliska graudu raža, kas kompensējusi cenas kritumu. Sarūkot cena par rapšiem, taču lētāka kļuvusi arī degviela un minerālmēsli. «Līdz ar to Zemgalē runāt par krīzi vai grūtībām – nē, nekādā gadījumā,» saka E.Ruža, piebilstot, ka zemniekiem ikdienas darbā, protams, jārēķinās ar pieticīgāko scenāriju tirgū, un šis nav laiks, kad ieplānot milzu peļņu.
