Latvijas jaunāko laiku vēsturē skandālu nav trūcis. Elite gan līdz šim netīkoja kaut daļu no tiem iznest starptautiskā arēnā, taču, gluži kā magnēts metālu, mūsu valstiņa skandālus un ažiotāžu spējusi atliku likām pievilkt pati.
Latvijas jaunāko laiku vēsturē skandālu nav trūcis. Elite gan līdz šim netīkoja kaut daļu no tiem iznest starptautiskā arēnā, taču, gluži kā magnēts metālu, mūsu valstiņa skandālus un ažiotāžu spējusi atliku likām pievilkt pati.
Gada sākumā atklājās, ka Latviju apciemojis Krievijas valsts varas vajātais lieluzņēmējs Boriss Berezovskis. Vizīte galu galā izrādījās tik noslēpumaina, ka pat viens no oligarha sarunu biedriem garīdznieks un iekšlietu ministrs Jēkabsona kungs vēlāk bija spiests maldīties melu līkločos, pirms spēja atzīt viesošanās faktu. Vai sarunas gaitā tika skarts jautājums par miljardus vērto grēku šķīstīšanu pie dievgalda vai pa politiskā mecenātisma kanāliem, jādomā, sabiedrībai uzzināt nebūs lemts.
Savukārt Borisa Abramoviča atkārtotā vizīte pagājušajā mēnesī izraisīja vēl plašāku ažiotāžu. Sabiedrība tika informēta par Berezovska ciešajām attiecībām ar virkni Latvijas politikas un biznesa elites pārstāvju, ieskaitot Saeimas spīkeri, un īpašu toni vizītei piešķīra arī tās formālais mērķis – kopā ar Amerikas Savienoto Valstu prezidenta skandalozo brāli iecerētais Latvijā realizējamais izglītības novitāšu projekts.
“Perestroikas” sākumposmā, kad vecā impērija piedzīvoja nežēlīgu ietekmes jomu pārdali, vēlākais miljardieris pamanījās veiksmīgi pārdzīvot vairākus skaļus atentātu mēģinājumus, ar laiku kļūstot par ietekmīgu pelēko kardinālu gan Borisa Jeļcina pārvēlēšanā prezidenta amatā, gan bijušā spiega Vladimira Putina nokļūšanā Kremļa spicē. Laikam ritot un Krievijai aizvien vairāk sliecoties uz autoritāru režīmu, tās prezidents un viņa kādreizējais dāsnais finanšu donors kļuvuši par niknākajiem ienaidniekiem, turklāt pēdējais padarīts par starptautiska mēroga kriminālistu, pēc kura ilgojas lielvalsts cietumu “nāras”, no kurām patvērumu izdevies rast Lielbritānijā.
Uzzinājusi par vajātā bēgļa vizīti tepat kaimiņos, Krievija nekavējās augstākajā līmenī pieprasīt Berezovska izdošanu. Dievzemīte tās augstāko amatpersonu veidolā, aizbildinoties ar politiskiem motīviem, atteicās paaugstināt savas akcijas Kremļa acīs un lielā lāča rūcienu neņēma vērā (ko gan iegūtu Latvija, oligarhu izdodot? sprāguša ēzeļa ausis?), vien aktivizēja diskusiju, vai skandalozais viesis neapdraud Latvijas drošību un tādējādi nebūtu iekļaujams valstij nevēlamo personu sarakstā.
Pēdējās nedēļas laikā Berezovskis atkal licis par sevi runāt Latvijas kontekstā, apstiprinoties faktam, ka oligarhs ne tikai ziedojis Ukrainas “oranžajai” revolūcijai 15 miljonus dolāru (kas prezidentam Viktoram Juščenko draud ar impīčmenta procesu), bet pārskaitījumus veicis caur Latvijas bankām, netieši apstiprinot hipotēzi, ka Latvija ir nebūt ne maznozīmīgs lauciņš biznesmeņa vērienīgajā dambretes spēlē, kas jau sen neaprobežojas ar sešdesmit četriem lauciņiem.
Savulaik komiskā situācijā pēc tagadējā satiksmes ministra Šlesera drosmīgā ierosinājuma tika spriests par “nevēlamā” statusa atcelšanu Krievijas ultranacionālistam Vladimiram Žirinovskim, kas izcēlies ar naidpilniem izteikumiem pret Latviju un politiķa necienīgu, alkohola inspirētu uzvedību Valsts Domē un televīzijā. Bailēs, ka “Žiriks” uz Latviju atbrauks krievu tankā un sarīkos nekārtības politiska rauta laikā, odiozais vicespīkers tika atstāts melnajā listē un drošā attālumā no Latvijas robežas.
Berezovska gadījumā vēl vairāk iespējams, ka, iekļaujot skandalozo plašsaziņas līdzekļu magnātu melnajā sarakstā, jautājums par viņa svītrošanu no tā tiktu izskatīts itin drīz, par ko parūpētos nopietna “aizmugure” vietējos varas gaiteņos. Turklāt nav daudz lietu, ko magnāts nevarētu te paveikt, pats atrodoties drošā attālumā. Šoreiz vara stiprināja apziņu un stingru mugurkaulu, neklanoties Krievijas spiedienam par darboņa izdošanu, vienlaikus liekot noprast, ka vizītei ir kāds dziļāks mērķis. Kāds?
