“Pie mums koncerti tiek labi apmeklēti, tie gandrīz vienmēr ir izpārdoti. Tas nozīmē, ka māksla cilvēkiem ir vajadzīga,” izrādot Dobeles koncertzāli “Zinta”, stāsta mūzikas skolas direktors Artūrs Maculēvičs.
Koncertzāles izbūve un arī blakus esošās mūzikas skolas renovācija, ieguldot vairāk nekā četrus miljonus eiro, veikta ar bijušā dobelnieka Krievijas Revīzijas palātas vadītāja Alekseja Kudrina un Pētera Avena labdarības fonda “Paaudze” atbalstu.
Koncertzāle, kas jau iemantojusi popularitāti ar nevainojamu akustiku un oriģinālo video noformējumu koncertu laikā, ir A.Kudrina dāvana dzimtajai pilsētai. Tā nosaukta viņa mātes Zintas vārdā. Zālē ir tikai 200 sēdvietu, tāda arī bijusi sākotnējā iecere – veidot tik lielu telpu, ko vēlāk būtu iespējams uzturēt un nodrošināt ar koncertiem.
Avena fonda uzturētā Dobeles Mūzikas skolas atbalsta biedrība rūpējas par to, lai koncertzālē regulāri uzstātos augstvērtīgi mākslinieki, piemēram, pianists Andrejs Osokins, Liepājas Simfoniskais orķestris, ģitārists Mārcis Auziņš u.c.
“Šeit skatuve ir ļoti tuvu, veidojas saikne starp klausītāju un mākslinieku, un tas ir būtiski, jo mākslinieks var nodot ne tikai skanējumu, bet arī savas emocijas. Tas šeit izdodas ļoti labi,” skaidro A.Maculēvičs.
Mūzikas skolas renovācijā un koncertzāles celtniecībā ieguldīti ne tikai mecenātu līdzekļi, bet arī Dobeles pašvaldības un Eiropas fondu līdzfinansējums aptuveni divu miljonu eiro apmērā. Kopējais ēkas apjoms ir ap 2500 kvadrātmetru. Rekonstrukcijas uzdevums bijis izveidot mūsdienu prasībām atbilstošu interešu izglītības iestādi, kas veicinātu visiem pieejamas un radošas kultūrtelpas aktivizēšanos.
“Rezultāts ir ļoti labs, skolā mācās vairāk nekā 200 bērnu. Ir ne vien uzcelta koncertzāle, bet arī pilnībā pārbūvētas un paplašinātas vecās telpas, renovēta vēsturiskā zāle, kurā mēģināts saglabāt visus vēsturiskos elementus. Pāri par 300 tūkstošiem tika ziedots mūzikas instrumentu iegādei – nopirkti divi flīģeļi, pianīni un vēl vairāki instrumenti. Šī skola ieguva pilnīgi jaunu elpu,” A.Maculēvičs ir gandarīts par rezultātu. Viņš to uzskata par apbrīnojamu notikumu, jo Latvijā mecenātisms kultūras jomā nav nemaz tik attīstīta prakse.
Mūzikas skolas direktors dalās atmiņās par to, ka sākuma projekts bijis saremontēt tualetes. Pamazām radušās aizvien jaunas idejas, kas soli pa solim ļāvušas ne tikai atdzimt mūzikas skolas telpām, bet arī radīt nozīmīgu kultūras centru Zemgalē. “Tā kā mums ir tādas iespējas, pie mums notiek daudz reģiona un Latvijas mēroga pasākumu skolēniem – pianistu konkursi, festivāli un koncerti. Orientējamies uz to, lai maksimāli daudz bērni varētu piedalīties kopā būšanas pasākumos spēlējot, klausoties un izvērtējot. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Latvijā ir vajadzīgi talanti, viņi ir jāsaskata, jāatrod, jāmudina attīstīties. Tā šobrīd ir mūsu misija,” stāsta direktors.
Pats A.Maculēvičs ir saldenieks, kurš Saldus Mūzikas skolā par direktoru nostrādājis vairāk nekā 20 gadu. Arī tur viņa darbības laikā uzcelta jauna mūzikas un mākslas skola. Kad izsludināts konkurss uz Dobeles Mūzikas skolas direktora vietu, viņš nolēmis pieteikties un ticis pieņemts darbā. Direktoram ir krietni liela pieredze muzikālajā audzināšanā, tādēļ viņa secinājumos par mūzikas skolu attīstību ir vērts ieklausīties.
“Pašlaik ir lielas diskusijas par to, vai mūzikas skolas Latvijā ir kalpojušas pareiziem mērķiem, vai tā apmācība tiešām radījusi pietiekami daudz mākslinieku un cilvēku, kam interesē mūzika kā māksla. Arguments ir vienkāršs – pasaulē jau nekur tā nav. Taču, aizbraucot uz ārzemēm un stāstot cilvēkiem par mūsu mācību sistēmu, cilvēki brīnās par tādām iespējām, kādas ir mums. Šis ir pasaulē unikāls modelis, ko nebūtu prātīgi iznīdēt.
Es nesaku, ka viss ir kārtībā, ka neko nevajag pilnveidot. Vajag paskatīties mācību saturu, ko pasaulē spēlē un klausās, vai to var apgūt mūzikas apmācībā. Pie tā vajadzētu turēties, jo šī ir vienīgā vieta, kur ir individuālā apmācība, kur skolotājs strādā ar vienu skolēnu. Tur, protams, slēpjas arī savi mīnusi, jo liecinieku šajā procesā nav, tādēļ šī ir lieta, par ko nepieciešams diskutēt,” aizrautīgi stāsta skolas direktors.
Mūzikas skolas Latvijā ir labi apmeklētas. Gan bērni, gan viņu vecāki novērtē muzikālo iemaņu pozitīvo ietekmi uz personības attīstību. Par mūzikas ietekmi A.Maculēvičs teic: “Bērni iemācās plānot savu laiku. Mūzika arī māca strādāt pašam ar sevi. Tagad civilizācijas attīstība notiek ļoti strauji. Lai nodotu ziņu Austrālijā, pietiek piezvanīt, agrāk laida pasta balodi, brauca ar kuģiem. Bet kas notiek ar mūzikas mācīšanos? Kas tur ir attīstījies? Nekas. Kā Mocarts pirms trīssimt gadiem sēdēja, spēlēja un vingrinājās, tā tas notiek arī tagad. Tu spēlēsi tik labi, cik vingrināsies. Tev pietiks spēka, pacietības, izturības, intereses tik daudz vingrināties, cik tev tas patiks, jo tā īsti piespiest mīlēt mūziku nevar. Ja esi ticis tik tālu, ka kāp uz skatuves, tad paveras ļoti plašas iespējas un dzīve iegūst jaunu virzienu.
Mūzikas skolu apmeklē arī tādi bērni, kuriem nav īpašu muzikālo dotumu. Viņi nāk aiz viena apsvēruma – viņiem šeit patīk, jo viņus neviens negrūsta un neapsaukā. Mūzikas skolā ir drusku atlasīta publika, bērni bauda nedaudz citu izglītību. Šī ir vide, kas liek cilvēkam domāt par uzvedību. Tās ir kultūras iemaņas, kas cilvēkiem ir jāieaudzina, un šī ir vieta, kur to var izdarīt.”
