«Zemgales Ziņu» lappusēs daudz esam stāstījuši par lielākām un mazākām pilsētas skolām, mazāk – par nelielajām lauku skolām, kurās skolēnu skaits nav mērāms simtos. Bet arī tur skolotāji māca, bērni mācās un notiek visādas aktivitātes.
«Zemgales Ziņu» lappusēs daudz esam stāstījuši par lielākām un mazākām pilsētas skolām, mazāk – par nelielajām lauku skolām, kurās skolēnu skaits nav mērāms simtos. Bet arī tur skolotāji māca, bērni mācās un notiek visādas aktivitātes. Tāpēc tagad «Ziņas» apmeklēs dažādas Jelgavas rajona mācību iestādes, satiksies ar pedagogiem un skolēniem, sākot jaunu rakstu ciklu «Lauku skola», lai stāstītu par mazās skolas (skolēnu skaita ziņā!) ikdienu un svētkiem, par to, kā tajās dzīvo, mācās, priecājas un skumst, arī dusmojas, strīdas un lepojas.
Piebraucot pie senās Lielvircavas muižas, lasām koka norādi, kas vēstī, ka tur atrodas Lielvircavas pamatskola. Vecā muižas ēka ir «saaugusi» ar jauno mācību korpusu un prasīties prasās pēc restaurācijas darbiem, tikai tās pašreizējā apsaimniekotāja – skola – ar lielu turību lielīties nevar, taču ikviens lepojas ar savu mācību iestādi un tās apkārtni. Daudz darba ieguldīts muižas sakopšanā, tikai ar naudiņu, kā jau katrai skolai mūsdienās, esot tā knapāk – jāmeklē dažādu labdaru palīdzība, stāsta skolas saimnieki. Taču, kā izrādās, pasaule nav bez labiem cilvēkiem un darbiem. Pamazām uz priekšu rit ne tikai mācības, bet arī saimnieciskie darbiņi.
Lielvircavas muiža
Tagadējo Lielvircavas pili būvējis barons Dionisijs Klopmans (1803 – 1808). Tolaik būvēta arī muižas klēts. Tagadējā pils celta vecās pils vietā, kurai pirmais stāvs bijis no mūra, bet otrais – brūni krāsotu baļķu. No kāda pils pagraba cauri pamatiem uz baznīcas pusi gājusi ala, kuras galu barons gan savulaik licis aizbērt. Kad īsti muiža pārcelta uz tagadējo vietu, īsti nav zināms.
1820. gadā Lielvircavas muižu pārdeva ūtrupē. Līdz ar to baronu Klopmaņu ģimene uz visiem laikiem pameta Lielvircavu. Bieži staltā ēka mainījusi saimniekus, tikusi pārdota, dāvināta un mantota, pagājušā gadsimta sākumā saimniekiem atsavināta, līdz 1924. gadā kļuvusi par skolu. Pašlaik tās vajadzībām izmanto tikai daļu vecās muižas telpu.
Ervīns Tīrumnieks savā grāmatā «Liel – Vircavas novads» (1937) raksta: «Kad Liel – Vircavā dibināta pirmā skola, nav zināms. Pirmā ēka, kur tagad atrodas Liel–Vircavas nespējnieku patversme un pasts, celta 1862. gadā, bet ir ziņas, ka pirms tam mācības noturētas Melderos. Bet vēl daudz agrāk (ap 1790. gadu) pagasta saimnieki paši uzturējuši vairākas privātās skolas. Uz Liel – Vircavas pili skolu no vecām telpām pārceļ 1924. gada rudenī. Sākumā skolā mācās 50 skolēnu skolotāju I.Bredrichas un Z.Melkus vadībā. 1925. gadā par pirmo skolas pārzini pagasta padome ieceļ Jāni Borģi no Nītaures.»
Kopš 1919. gada skola Lielvircavā vairākkārt mainījusi savu nosaukumu – tā bijusi 1. pakāpes pamatskola, sešgadīgā pamatskola, septiņgadīgā skola un astoņgadīgā skola. 1988. gadā skolai (muižas ēkai) sāk celt piebūvi, kas pašlaik kalpo par Lielvircavas pamatskolas galveno ēku. Tā pabeigta 1991. gadā. Lielvircavas pils (muižas) skaisto apkārtni kopj paši skolēni un pedagogi. Kādreiz lepnajā muižas ēkā vai tā saucamajā vecajā korpusā notiek skolas saimes ēdināšana, darbojas skolēnu pašpārvalde, tur tiek iekārtota arī individuālo nodarbību telpa. Pašlaik muižas pirmais stāvs un kreisais spārns ir pilnībā sakārtots.
Mūsdienu mācību iestāde
Lielvircavas pamatskolā strādā 33 darbinieki. No tiem – 20 skolotāju. Mācību iestāde var lepoties ar salīdzinoši jauno kolektīvu. Kopš 2002. gada skolu vada viena no jaunākajām skolu direktorēm rajonā un pilsētā Ineta Ozoliņa. Viņai palīdz direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Valdis Bogdanovs un direktora vietniece saimnieciskajā darbā Rasma Krauze. Mācību iestādē zināšanas gūst 104 pirmo līdz devīto klašu skolēni. Obligāto pirmsskolas mācību programmu tur apgūst piecgadīgie un sešgadīgie pagasta iedzīvotāji. Pie skolas darbojas arī internāts, kas paredzēts trīsdesmit bērniem un dod iespēju jau ceturto mācību gadu piesaistīt citu rajonu un pilsētas skolēnus. Pašlaik to ir ap 40 procentu no visa skolēnu skaita.
Skolas direktore priecājas par skolēniem no citiem rajoniem. «Mēs piesaistām skolēnus ar nelielām klasēm, individuālo apmācību programmu. Ja vecāki ir ļoti aizņemti, viņi droši bērnus var nodot mūsu pedagogu rokās, jo gan mazie, gan lielākie būs pieskatīti,» apgalvo Ineta Ozoliņa.
Skolā ir izstrādāta speciāla programma bērniem ar mācīšanās grūtībām, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc tur mācās bērni no citiem rajoniem. «Esam pārliecināti, ka mūsu skolas gaisotne un arī apkārtējā vide ārstē, jo cenšamies to turēt sakārtotu,» teic Rasma Krauze. Internāta bērniem ēdināšana notiek piecas reizes dienā. Vecākiem gan par internātu jāmaksā vidēji 30 latu mēnesī, kas lielai daļai nav maza nauda.
Skolas vadība arī atzīst: kā jau daudzām mācību iestādēm trūkst līdzekļu labiekārtošanai. Protams, iespēju robežās skolu atbalsta pagasta Padome. Līdz šim daudzviet atjaunots arī skolas jaunais korpuss, tostarp krāsnis, sienas, gaitenis. «Esam aktīvi un līdzekļus meklējam paši. Finansējumu skolas gaiteņa atjaunošanai, piemēram, piešķīra kāds Ventspils uzņēmējs, sporta zāles atjaunošanai naudu iedalīja pagasta Padome, taču starpību sedza celtniecības firma, kas veica zāles remontu. Esam pateicīgi visiem, kas sniedz atbalstu! Ceram, ka mūsu sadarbība turpināsies. Neviens jau īpaši negrib atbalstīt mazu lauku skoliņu, kur mācās 100 bērnu. Tāpēc atbalstītājus nākas meklēt un pierunāt pašiem,» stāsta skolas direktore, piebilstot, ka lielu atbalstu sniedz skolēnu vecāki, kas vasaras brīvlaikā palīdz izremontēt klašu telpas.
Apsaimniekotāji divu gadu laikā skolas attīstībai spējuši piesaistīt 5000 latu. Tuvākajā laikā Lielvircavas pamatskola plāno dibināt skolas atbalsta fondu, lai ikviens, kas vēlas, varētu palīdzēt.
Esam laba komanda
Skolā darbojas arī vairāki interešu pulciņi, kuros vai ikkatrs bērns var atrast nodarbi sev pa prātam, piemēram, piedaloties lietišķās mākslas, sporta, mūzikas vai kora nodarbībās. Ja stiprā puse izrādās rakstīšana, savus spēkus var izmēģināt žurnālistu pulciņā, kas ir izdevis pirmo skolas avīzi. Ir arī novadpētniecības, dejošanas, datorapmācības pulciņš.
«Jākustas, citādi uz vietas stāvēšana vien iznāks,» teic R.Krauze. Bet skolas direktore ar lepnumu piebilst, ka pašu pagasta bērni vairs uz pilsētas glaunajām mācību iestādēm vis tā nesteidzas. Ja nu vidusskolā. «Sevi uzskatām par labu komandu, kas tiecas uz attīstību. Mūsu vidū ir daudz maģistru, ir arī maģistranti. Esam gandarīti, ka tik jaunam kolektīvam gan bērni, gan vecāki uzticas. Apzinos, ka es kā direktore esmu jauns cilvēks, taču, ja nepiekristu šim darbam, tā arī neuzzinātu, vai to varu. Viss notiek ar kolēģu atbalstu. Viss notiek!» atvadoties teic direktore.
