Kad tuberkuloze Latvijā bija apkarota, 1. internātskolā sāka uzņemt bērnus ar kustību traucējumiem.
Vairāki simti pedagogu un absolventu sestdien pulcējās Jelgavas 1. speciālās internātskolas 50 gadu jubilejai veltītajā salidojumā. Sirsnīgā atmosfērā tikās agrākie kolēģi un absolventi. Tagadējie audzēkņi sniedza koncertu. Piecdesmit pastāvēšanas gados skolu, kas reizē ir kā sanatorija veselības uzlabošanai, pabeiguši 1132 audzēkņi. Direktors vairs neķer smēķētājus«Atceros, kā reiz skolotāju sapulces laikā mēs skolas koridorā mētājāmies ar tāfeles švammēm. Koridors kļuva tik slapjš, ka, slēpjot savu palaidnību pēdas, nācās to izmazgāt,» atmiņās dalījās 2010. gada pamatskolas absolvente Ilze Bērziņa. Daudz piedzīvojumu saistās ar dzīvi internātā, kur nakšņo tie, kuriem tālāk mājas, bet dažkārt arī jelgavnieki. «Mazas un draudzīgas klases, ballītes un diskotēkas – atmiņas ir ļoti pozitīvas,» stāstīja Ivo Jurjāns, kas deviņdesmito gadu sākumā skolā mācījās trīs gadus. Trīs vīri, deviņdesmito gadu skolēni, kuri skolas pagalmā uz soliņa uzvilka dūmu, autostāvvietā piegāja sasveicināties ar savu direktoru Henriju Kresu, kurš strādāja no 1984. līdz 2010. gadam. Savulaik viņš par smēķēšanu šos puišus bija sodījis, taču šoreiz tikai draudzīgi piebilda, ka veselība jāsaudzē visu mūžu. Pēc vecām muižnieku tradīcijāmStāstot par skolas pirmsākumu, pirmā direktore Zenta Briģe atceras, ka tolaik padomju impērijas līderim Ņikitam Hruščovam bijusi ideja, ka strādnieku un kolhoznieku bērni tāpat kā cara laikos muižnieku dižciltīgās atvases varētu mācīties slēgta tipa licejos, par kādiem tika veidotas internātskolas. Vecāku daļēja atbrīvošana no mājas un ģimenes rūpēm tiem ļautu pilnīgāk iesaistīties komunisma celtniecībā. Latvijā tapa divdesmit piecas internātskolas, no kurām daļa tika specializētas. «Es jau biju uzņēmusies būt par direktori, kad man pateica, ka mūsu internātskolā mācīsies nevis parasti bērni, bet tādi, kas jāizolē no mājām tādēļ, ka tajās kāds slimo ar tuberkulozi. Pēc tam ministrijā vēl piebilda, ka skolā būs divas plūsmas – latviešu un krievu. Dažādu tautību bērni gan skolā, gan internātā – tas nav vienkārši,» teic direktore. Viņa atceras, ka gadījies, kad kādi puikas sakaujas, taču nacionālu konfliktu, ko tagad daži politiķi cenšoties uzkurināt, neesot bijis. Pedagogi gan tēva, gan mātes vietāVeidojot skolas personālu, direktore raudzījās, lai pedagogu vidū vienādā skaitā būtu vīrieši un sievietes. Viņasprāt, audzēkņiem vajadzēja just, ka internātskolā tāpat kā mājās ir tēvs un māte. Darbiniekus viņa varējusi pievilināt ar to, ka līdzās skolai uzbūvēta māja ar kopmītnes tipa dzīvokļiem. Strādājot sanatorijas tipa internātskolā, personālam bija piemaksa pie algas. Taču tā netika dota tāpat vien. Sešdesmito gadu beigās ārsti atzina, ka direktore Z.Briģe inficējusies ar bīstamu tuberkulozes formu, ko viņa, nepārtraucot darbu, ārstēja piecus gadus. Ar tuberkulozi saslima arī fizikas skolotājs Viesturs Kleinbergs. Tuberkulozes izplatīšanās bīstamības dēļ tikai vienu gadu pastāvēja skolotāja Viļa Strauta izveidotais skolēnu un skolotāju pūtēju orķestris. Ap skolu – kartupeļu lauksGan direktore Z.Briģe, gan viņas pēcteči H.Kress un Inese Bandeniece, kas skolu vada beidzamos divus gadus, uzsver pedagogu, mediķu un pārējā personāla nozīmi skolas panākumos un labās slavas uzturēšanā. Sešdesmitajos gados par krievu valodas skolotāju strādāja Olga Barisa, kas izstrādāja plaši atzītus mācību metodiskos materiālus. Skolas atmiņās viņa palikusi arī ar mazliet komisku gadījumu. Proti, kādā agrā un tumšā rudens rītā viņa pie skolas Institūta un Zāļu ielas stūrī dubļos iemina un pazaudēja kurpi. Tolaik skolas apkārtne bijusi vēl ļoti nesakopta un neapdzīvota. Sešdesmitajos gados skolai līdzās bijis vien kartupeļu lauks. 1965. gadā jaunā literatūras skolotāja un literārā pulciņa vadītāja Gunta Micāne kā viena no labākajām Latvijā saņēma Raiņa simtgadei veltītu medaļu. Skolas korus un ansambļus vadīja skolotāji Oļģerts Sevelis, Jānis Lešinskis un Gunārs Apse, kurš ir arī skolas himnas autors. Vēl aizvien izglītības iestādē strādā sākumskolas skolotāja Maruta Dombrovska, kas astoņdesmitajos gados, reizi mēnesī pilsētas pedagogiem sniedzot paraugstundas, vadīja «Jauno skolotāju skolu», kas tikusi iesaukta par «Marutas skolu». Izcilu, skolēnu mīlētu pedagogu bijis daudz gan internātskolas vēsturē, gan ir arī tagad. Mājās jāvingro tāpat kā skolāLīdz pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām tuberkulozes izplatība Latvijā bija ierobežota tiktāl, ka skolai sāka trūkt audzēkņu. 1989. gadā direktora H.Kresa vadībā internātskola mainīja specializāciju. Tajā sāka pieņemt bērnus ar kustību traucējumiem, galvenokārt skoliozi, kas ir diezgan izplatīta mugurkaula slimība. Skolā integrēti arī skolēni ar viegliem garīgās attīstības un mācīšanās traucējumiem. Izveidota atsevišķa «Draugu klase» bērniem, kuriem ir smagi garīgās un fiziskās attīstības traucējumi. No 122 bērniem, kas pašlaik mācās skolā, 45 ir invalīdi. Audzēkņiem piecas reizes nedēļā ir ārstnieciskās fizkultūras nodarbības un reizi nodarbība peldbaseinā. Vingrošanas un darbmācības skolotājs Juris Žilko uzsver, ka ļoti svarīga ir saikne ar bērnu vecākiem. «Pirmklasnieku pirmajā vecāku sapulcē es lūdzu viņus pajautāt bērniem, lai parāda vingrojumus, ko skolā mācījušies. Tos mājās atkārtojot, sekmes ir labākas.» Skolotājs min kādu zēnu, kurš, pirmajā klasē atnākot, pārvietojies, tikai balstoties uz staigulīša, taču pēc diviem gadiem tagad var bez pieturēšanās iziet cauri metrus piecdesmit garajam koridoram, kas savieno mācību korpusu ar internātu. Jūtami gan stājas, gan kustību uzlabojumi ir daudziem. H.Kress, kurš, atstājis direktora amatu, vada nodarbības netālajā 6. vidusskolas peldbaseinā, piebilst – dažkārt vecāko klašu skolēniem pietrūkst centības. «Lielveikals «Maxima» atrodas tuvāk par peldbaseinu,» ar smaidu piebilst pieredzējušais skolotājs. Jubileju simbolizē bitesZīmēšanas skolotāja Dace Podniece stāsta, ka bērniem ir liela vēlme radoši izpausties, kā arī censties padarīt internātu mājīgāku. Tā sienas izdaiļo skolēnu zīmējumi un dekori. Ar viņu palīdzību tapis arī piecdesmit gadu jubilejas simbols – bites –, kas salido spietā. Vecāku padomes locekle Vita Kuzņecova ar skolu ir ļoti apmierināta, viņai pat žēl, ka bērniem tajā iespēja mācīties tikai līdz 9. klasei. Internāts mūsdienās ir mazāk apmeklēts, jo liela daļa tuvāk dzīvojošo audzēkņu cenšas nakšņot mājās. Pirmā skolas direktore Z.Briģe spriež, ka mūsdienās strādāt ir grūtāk, jo nav vienkārši salāgot dažādās izglītības programmas. Turklāt starp pedagogiem mazāk vīriešu, kam ir sava loma audzināšanas darbā. Savukārt direktore I.Bandeniece domā, ka skola būs pieprasīta arī turpmāk, jo bērniem ar veselības problēmām nav vienkārši iekļauties lielajās masu skolās.
