1. septembris – diena, ko skolēni, viņu vecāki un skolotāji gaidījuši ar lielu satraukumu, – ir aiz muguras. Garozas pamatskolas kolektīvam – 130 skolēniem un pedagogiem – ir sākusies mācību ikdiena.
1. septembris – diena, ko skolēni, viņu vecāki un skolotāji gaidījuši ar lielu satraukumu, – ir aiz muguras. Garozas pamatskolas kolektīvam – 130 skolēniem un pedagogiem – ir sākusies mācību ikdiena. Un, lai gan pedagoga darbs nepavisam nav no vieglajiem, skolas direktors un vēstures skolotājs Juris Blekte un viņa dzīvesbiedre matemātikas skolotāja Nellija saka, ka šo dienu esot gaidījuši ar nepacietību.Jurim un Nellijai Garozas skolā rit 15. darba gads. Visu šo laiku Juris ir arī direktors. Skolas ēka ir ārpus Garozas centra, celta tūlīt pēc 1. pasaules kara, gadiem ejot, uzposta un sakārtota līdz nepazīšanai.
Domās – juristi, dzīvē – skolotāji
Skolotāji Blektes ir ienācēji Garozā, Nellijai šeit piedāvāts strādāt par matemātikas skolotāju, piedāvājumu pieņēmuši un abi ar vīru pārcēlušies uz šejieni no Aizkraukles rajona. Viņi abi nespēj iedomāties dzīvi bez skolas un pedagoģijas. Lai arī sākumā Nellija gribējusi mācīties juristos, tomēr izvēlējusies Latvijas Universitātē studēt fiziku un matemātiku. Nez nejaušība vai likteņa sakritība, taču Jurim bijusi gluži tāda pati doma – studēt jurisprudenci. Taču dzīve iegrozījusies tā, ka arī viņš, tiesa gan, Liepājā izmācījies par skolotāju.
– Dzīvē vairāk esmu bijis kā direktors, un tas man arī labāk patīk. Liepājā izmācījos par latviešu valodas skolotāju, bet, lai nebūtu jākrāmējas ar burtnīcu kaudzēm, labāk mācu vēsturi un esmu direktors. Skolotājs zināmā mērā ir aktieris, viņš var mainīt lomas, sižetus, bet direktoram ir jābūt tādam, kāds viņš ir, – uzskata Juris.
Savukārt Nellija atzīst, ka nekad nevarētu būt direktore:
– Man ir bijuši piedāvājumi, bet es nespēju no pieauguša cilvēka kaut ko prasīt.
Interesanti, ka Jura radu rakstos ir ļoti daudz skolotāju: māsa, māsas vīrs, arī viņu abas meitas, bet Nellija starp savējiem ir vienīgā skolotāja. Viņa neslēpj, ka līdz ar gadiem sirdī rodas arvien lielāks siltums un mīlestība pret bērniem, un ir pārliecināta, ka bez tās skolā nemaz nebūtu iespējams strādāt.
Juris savukārt sapratis, ka nav viegli strādāt sieviešu kolektīvā. Tas Garozas pamatskolā esot prasīgs. Turpretī viņa sieva saka, ka grūtākais ir tas, ka abi – vīrs un sieva – strādā vienā kolektīvā.
– Esmu trešajā stāvā, bet Juris – pirmajā. Ikdienā cenšos skolā netikties ar vīru, bet viņš vienalga kādreiz nevar izturēt un uznāk pie manis,– smej Nellija.
Viņai šis septembris nedaudz uzvēdot skumjas, jo pēdējo mācību gadu šajā skolā sākusi viņas audzināmā 9. klase. Abi ar vīru viņi vēl ir lielas neziņas priekšā: būs jāizvēlas – iet pensijā vai palikt strādāt skolā. Vēlme vēl strādāt skolā esot abiem, arī spēka tam būtu diezgan.
Viss sākās ar brikšņiem
Pirms Juris un Nellija atnāca uz Garozu, viņi varējuši izvēlēties arī citas darba vietas. Daudzi paziņas pat brīnījušies, kādēļ tieši uz Garozu, kur viss ir tik aizaudzis, nekopts un nolaists. Taču Juris, vienreiz visu apskatījis, tūlīt sapratis, ka te ir viņa īstā vieta. Ja labi pastrādās, pēc gadiem šeit izskatīsies ļoti skaisti.
– Jūs paskatieties, kādi vareni ozoli un liepas šeit aug! Tepat gar skolu tek upīte. Garām neiet nekādi lielceļi. Kur vēl citur tādu klusumu atradīsiet? – jūsmo direktors.
Skolai nav sava dārznieka, bet darba apkārtnes uzpošanā ir tik daudz. Tad Juris pats ņem rokā dārznieka šķēres un apcērp dzīvžogus, appļauj zāli, rok zemi un laista puķes. Šovasar direktoram atvaļinājuma tā arī nav bijis, dienas aizsteigušās, kopjot skolu un tās apkārtni.
– Cilvēks nevar apaugt ar nātrēm tādēļ vien, ka ir vasara un skolā brīvlaiks. Tieši vasarā uz šejieni brauc daudz atpūtnieku un tūristu skaistās un klusās vietas dēļ, – stāsta Juris.
Pie apmēram 500 gadu vecā un varenā ozola gandrīz katru vasaru brauc kāzinieki, piespiežas pie stumbra, uzņem tā spēku un enerģiju. Bieži brauc skolas absolventi ar saviem bērniem, lai tā vienkārši paklīstu pa skaisto apkārtni, paklausītos putnu dziesmās, atcerētos savas bērnu dienas un atpūstos. Starp skolu un upi ierīkots jauks atpūtas stūrītis ar soliņiem, ugunskura vietu.
– Nav brīža, kad vīrs atkal nebūtu kaut ko jaunu izdomājis. Katru vietiņu viņš taisījis ar lielu mīlestību un darbu, – stāsta Nellija.
Uz skolas 100 gadu jubileju pēc Jura iniciatīvas izveidots brīnišķīgs laukums ar puķēm un karoga mastu svinīgu sarīkojumu organizēšanai. Jurim patīk celt un veidot, bet Nellijai – to visu uzturēt un sakopt.
Izglītībai trūkst prestiža
Šobrīd Garozā ļoti trūkst angļu valodas skolotāja. Pašreizējie apstākļi un valsts nostādnes nevedina jaunos speciālistus nākt strādāt skolā. Būtu reāli, ja vecā skolotāja vietā nāktu jaunais, taču dzīvē notiek citādi.
– Ar skolotāja algu vien iztikt nav iespējams. Tās ir muļķības, ka vecie aizņem jauno vietas. Es labprāt savu vietu atdotu kādam jaunam un spējīgam matemātikas skolotājam, – saka Nellija, – bet to jauno taču te nav!
Juris piekrīt, ka visās lauku skolās šī ir sāpīgākā problēma. Taču viņi abi dzīvo ar optimismu sirdī un tic, ka gan jau viss nokārtosies, nostāsies savā vietā, ka cilvēki beidzot sapratīs un spēs novērtēt, cik prestiža lieta ir izglītība.
