Kā karsts kartupelis pa izglītības jomas speciālistu prātiem tiek mētāts mazo lauku skolu turpmākās pastāvēšanas un finansēšanas iespējamais modelis. Četrus gadus pēc dižķibeles izraisītā nesaudzīgā optimizācijas cirpiena tapis skaidrs, ka ar izdzīvošanu vien nepietiek. Mazajām skoliņām, kādu Latvijā ir teju ceturtdaļa no visām vispārējām izglītības iestādēm, jārada pievienotā vērtība. Taču versijas, kāda tā varētu būt, bieži vien, maigi sakot, nesakņojas realitātē.
Skan jau diženi un jauki – daudzfunkcionāls pagasta centrs. Gluži kā pēdējais gaismas stariņš nomāktajā lauku ikdienā, kur bango bezdarbs, pa daudziem kaktiem lodā nabadzības radīta bezcerība un satumsuši aizbraucēju mājokļu logi. Bet te ir viena sala, kur gluži kā uz paplātes katram bērnam atbilstoši viņa spējām pēc iespējas tuvu tiek pasniegta individuāla izglītības programma, notiek pulciņi, pieaugušie dzied korī, apspriežas literātu klubiņā, mācās datorus vai dalās dārzkopības pieredzē. Pietrūkst tikai andeles. Varbūt tiešām tā nav slikta doma atvēlēt kādu klasīti ciema veikalam un apavu darbnīcai? Lai jau kūsā dzīvība daudzfunkcionālajā centrā!
Tomēr dzīve laukos daudzviet jau paspējusi ievilkt citus vaibstus. Koristus, dejotājus un pat uz ballēm gājējus izmisīgi cenšas savaņģot vietējā kultūras nama vadītāja, pagasta centrā lepni gozējas par Eiropas Savienības naudiņām iekārtots jauniešu vai visādu pakalpojumu centrs, kas tapis lauku dzīves dažādošanas nolūkos. Stabili iemīta taciņa arī uz tirgu. Būs grūti to pavērst skolas virzienā. Glābj vien bērnudārznieki, kuri laukos palikuši bez savas atsevišķas bērnudārza ēkas.
Tāpēc grūti spriest, kādu lēmumu varētu piedzīvot mazās lauku skolas, kuras tā arī nespēs izdomāt, kā sevi piepildīt. Varbūt atgriezīsimies tajos tālajos laikos, kad viens skolotājs mācīja vienu apvienotu klasi visos priekšmetos un vairs ne skolā, bet, piemēram, pagasta pārvaldē vai tautas namā. ◆
