Jelgavas Valsts ģimnāzijai – 95.
Palūkosimies uz skolu pirms 95 gadiem – kādi pasākumi, kādi cilvēki, kādas domas, tieksmes un centieni noteica vidi, kurā auga un veidojās tā paaudze, kas sapņoja dzīvot laimīgā Latvijas valstī, bet kurai daudzkārt kā upurjēriem bija jānoliek galvas par savu valsti vai jāvienojas ar ienaidnieku un jācīnās ar to, vai jāpamet mūsu zeme, dodoties bēgļu gaitās – trimdā.
Rītu sāka ar svētbrīdi
Toreiz – neatkarīgās Latvijas laikā – katra ģimnāzijas darba diena sākās ar nelielu svētbrīdi, ko vadīja skolas direktors kopā ar ticības mācības skolotāju mācītāju Ramani. Svētbrīdis bija neilgs – atbilstošs bībeles panta lasījums, korālis un daži dienas situācijai atbilstoši skolas direktora vārdi vai vēlējums. Citreiz tika izteiktas pateicības par kādiem sevišķiem sasniegumiem, kas pagodināja skolēnu, skolu. Dziedāšanas skolotājs Jānis Indāns bija pat komponējis dziesmas šādu brīžu vajadzībai. Tika izteikti arī nopēlumi, piemēram, smēķētājiem.
Ticības mācības stundās absolventu klasēs jauniešus sagatavoja iesvētībām. Tas parasti notika pavasarī, un skolēni pat kavēja mācības, savās draudzēs ejot iesvētes mācībās. Taču atrada risinājumu – gatavošanās noritēja skolā, bet pati iesvēte ģimenes dzīvesvietas draudzes baznīcā. Jelgavnieki iesvētījās kopīgi, turklāt dažādās pilsētas baznīcās: Annas, Nikolaja, arī Trīsvienības. Sapulcējās skolā, no tās gājienā pa pilsētas ielām devās uz baznīcu. Iesvēti vadīja attiecīgās draudzes mācītājs un ticības mācības skolotājs. Dziedāja skolas koris, kāds no skolēnu ansambļiem. Pie baznīcas iesvētāmie saņēma vēlējumus, apsveikumus un kopā vēl atgriezās skolā, kur visi brītiņu pasēdēja pie tējas galda, fotografējās. Tad devās uz mājām, lai būtu kopā ar savām ģimenēm. Skaistas atmiņas par brāļa Pauļa ievētībām Annas baznīcā atstājusi māksliniece un rakstniece Margarita Kovaļevska savā grāmatā «Astoņpadsmit». Teātra zinātnieks Alfrēds Straumanis skolas muzejam atsūtījis plašākas atmiņas par gatavošanos iesvētei, kā arī gājiena fotogrāfiju. Iecienīta bijusi Nikolaja baznīca, kur pie sienas atradās plāksnes ar to cīnītāju uzvārdiem, kuri pirmie iesoļojuši no bermontiešiem atbrīvotajā Jelgavā.
Ļoti pārdomāti un svinīgi risinājušies skolas izlaidumi. No 1923. līdz 1940. gadam notikuši 17 izlaidumi. Pirmajos gados pat datums nav mainījies – 16. jūnijā pulksten 11 Pasta ielā 25 lielajā ģimnāzijas zālē noticis kārtējais izlaidums, un par to jau laikus ziņoja «Zemgales Balss», tika ielūgti skolēnu vecāki, skolas iepriekšējo gadu absolventi. Vēlāk avīze nodrukāja arī absolventu sarakstus. Visa pilsētas sabiedrība par viņiem uzzināja. Zāle tikusi grezni ar zaļumiem un vītnēm rotāta. Telpās daudz baltu ziedu, atvesti un izlikti lauru koki. Par rotāšanu publisku «Zemgales Balss» žurnālista pateicību reiz pat izpelnījusies angļu valodas skolotāja Valērija Strekāvina kundze. Protams, viņai palīdzēja audzināmā klase. Saglabājusies fotogrāfija, kur meitenes zirga pajūgā ved uz skolu zaļumus izlaiduma svinību rotāšanai.
Izlaidums parasti sācies ar garīgu ceremoniju, ko vadīja ticības mācības skolotājs un mācītājs Ramanis. Absolventu koris izpildīja «Teici to Kungu». Mācītāja teiktais vienmēr bijis dziļi izjusts, jo viņš uzrunāja zināmus, pazīstamus jauniešus. Pārskatot laikraksta vairāku gadu žurnālistu publikācijas, lasāms, ka Ramaņa kungs runājis gan par jaunības entuziasmu, gan dvēseles dzidrumu, uzticību, mīlestību un tās saglabāšanu ilgam mūžam, gan par uzticību Dievam. Viņa runas nobeigumā skanējusi lūgšana par absolventiem. Tad atvadu vārdus teica skolas direktors, pēc tās nodziedāta valsts himna.
«Jaunie ļaudis, jūs nepiederat sev, bet tautai. Padomājiet, kā jūs tautai kalposiet! Inteliģenta cilvēka dzīves mērķis nedrīkst būt dzīves vieglums – to krustu labprāt uzņemiet! Sīkais ikdienas darbs ir tā klints, uz kā būvējas visa dzīve…» – tie ir daži domugraudi no skolas direktora Ģederta Odiņa izlaidumos abiturientiem teiktajiem vēlējumiem.
Svinīgajā atestātu izsniegšanas brīdī daudzkārt dziedājis arī agrāko absolventu koris, bet dziedāšanas skolotājs Jānis Indāns pat komponējis speciālas dziesmas – «Svēts mums ir šis brīdis», «Lūgšana», «Apsveikums». Dziesmu vārdi un notis skolas muzejā ir saglabājušās. Pēc atestātu izsniegšanas bija fotografēšanās, tad kopīgs tējas galds skolas zālē, kur svinīgas apsveikuma runas un vēlējumi vēl turpinājās, tika lasītas apsveikuma telegrammas. Pēc tējas galda absolventi devušies pie savām ģimenēm un radiem, lai atgrieztos skolā pulksten 23 uz saviesīgo dzīvi, kas turpinājās līdz rītausmai.
Izlaidums Jelgavas teātra zālē
1935. gadā izlaidums nav noticis, jo mainīta mācību programma, bet nākamo vadīja direktors Kārlis Līkums. Izlaiduma svinības papildināja jauns skolas karogs, kuru nest katrā nākamajā gadā uzticēja mācībās labākajiem. Vairākus gadus izlaiduma svinīgā daļa rīkota skaistajā Jelgavas teātra zālē – visām pilsētas vidusskolām kopā. Uz to ieradās arī valsts iestāžu pārstāvji no Rīgas. Skolas ieradās ar saviem karogiem, pēc svinīgā brīža atestātu izsniegšana gan notikusi katram savas skolas telpās. Vislabāko skolēnu pieņemšana pirms izlaiduma notikusi Rīgā pie Valsts prezidenta. No Valsts ģimnāzijas šādā pieņemšanā piedalījusies vēlākā filoloģe un daudzu grāmatu tulkotāja Melnbārde.
Vairākas skolas tradīcijas saistītas ar mākslu – mūziku, dziedāšanu, rakstniecību un teātri. Tas, ka ģimnāzists mācījās arī kāda instrumenta spēli, bija pašsaprotami. Patstāvīgus koncertus rīkoja gan visjaunākie ģimnāzisti, gan absolventu klases. Skaisti koncertiestudējumi bija Ziemassvētkos, kādā mācību gadā kopā ar skolas kori iestudēta pat Johana Sebastiana Baha «Ziemassvētku oratorija», vairākkārt visa koncerta klavieru pavadījumus izpildījuši atsevišķi skolēni. Laikrakstā «Zemgales Balss» divas reizes stāstīts par tādiem spējīgiem pianistiem. Viens no viņiem bijis skolotāja Strekāvina dēls Viktors, kurš izpildījis visus svētku vakara klavieru pavadījumus.
Jelgavniekus vienmēr saviļņojuši Jāzepa Vītola jubilejām veltītie koncerti. Jāņa kapos atdusas komponista māte, Jelgavā viņam veltīti koncerti notikuši gan teātra telpās, gan skolās. Tāpat pedagogi un skolēni braukuši uz Rīgu sveikt komponistu viņam svarīgās dienās.
Ģimnāzijā izauguši vairāki Latvijai nozīmīgi mūziķi: instrumentālisti, vokālisti, komponisti. Protams, arī rakstnieki, aktieri, teātra zinātnieki, grāmatu tulkotāji, gleznotāji. Skolotāji palīdzēja veidot koncertus, iestudēt teātra izrādes, dzīvās bildes, zīmēt un sacerēt. Neaizmirstami teiksmaina bijusi teātra izrāde pēc Annas Brigaderes darba «Spēka dēls», kur galvenā loma bijusi vēlākajam teātra zinātniekam Arturam Straumanim, bet princesi tēlojusi nākamā operdziedātāja Auguste Klinka. Skolotājs J.Indāns izveidojis pat kokļu ansambli. Ar šo izrādi skolas teātris viesojies arī Dobelē. Izbraucot uz izrādi, impulsīvais Artūrs aizmirsis koka zobenu, un labi, ka neatlaidīgā mazpulka vadītāja Biruta Blūma to pirms paša izrādes sākuma vēl paspējusi ar divriteni viņam no Jelgavas uz Dobeli aizvest. Kā tad bez zobena, kaut arī tas ir tikai no koka! Biruta ar divriteni naktī brauca atpakaļ uz Jelgavu. Abi skolēni bijuši skolas karognesēji, abi ar ļoti dažādiem likteņiem. Bet uz skatuves tovakar varēja risināties pilnvērtīga izrāde. A.Klinka kļuva par operas solisti, A.Straumanis – teātra zinātnieku un rakstnieku Amerikā, B.Blūma – taisnības meklētāja Vorkutas un Džezkazganas izsūtījumā (latviešu «Orleānas jaunava», kā viņu dēvēja Austrālijas latvieši).
Rakstnieku rīti
Skaisti un interesanti bijuši rakstnieku rīti, saukti arī par pēcpusdienām, piemiņas brīžiem. Šķiet, nav neviena to gadu rakstnieka, kas nebūtu viesojies skolā, bet Matīsu Kaudzīti apciemojuši arī viņa mājās. To organizējis skolotājs Jānis Greste, pie kura rakstnieks, viesodamies mūsu skolā, sēdējis bioloģijas nodarbībā. M.Kaudzītes bēru dienā viss ģimnāzijas kolektīvs pulcējies uz piemiņas pasākumu skolas zālē. Atskaņota Friderika Šopēna sēru mūzika, pēc tam lieratūras skolotājs Jūlijs Flūgins stāstījis par rakstnieku. Dziļā, cieņas pilnā klusumā to divas stundas klausījušies skolēni un pedagogi. Arī skolēni atcerējušies rakstnieka «Mērnieku laikus», stāstījuši par saviem iespaidiem, viesojoties Kalna Kaibēnos.
Skolotājs J.Greste vadījis Rūdolfa Blaumaņa piemiņas vakarus. Beidzamais Jelgavā noticis 1943. gada ziemā Jelgavas pilī, kad skolotāju ierasties lūdza viņa bijušie skolēni, tolaik jau studenti.
Rakstniekus atbraucam no Rīgas sagaidīt gājuši paši skolēni, pēc pasākuma un tradicionālā tējas galda viņus arī pavadījuši uz staciju. Siltus vārdus ģimnāzijai un skolēniem veltījis Kārlis Skalbe, arī Jānis Jaunsudrabiņš. Viņš raksta par to, kā stāv un vēro skolas zālē dejojošos jauniešus, kad pēkšņi savā saujā jūt pieskaramies paegļa zariņa aso skujiņu. Paskatoties viņš redz jaunu puisi. Rakstnieku aizkustina šis brīdis, šī kautrā uzmanība. Viņš nevar aizmirst puiša silto acu mirdzumu saskatoties. Tovakar viņš klausītājiem lasījis īsstāstu «Zirgu mainenieks», veltītu plaši pazīstamajam Zirgu tirgum, kas kādreiz atradās tagadējās skolas ēkas vietā.
«Kad es redzēju, cik daudz jauku un brīnumpilnu sapņu vij tur, kur Jelgavas jaunatne iet savās ikdienas gaitās, ar gaišu skatu un prieka pilnām cerībām, tad es redzēju, ka tā būs jauna tauta, īstā dvēseļu cīnītāju gvarde, kas nesīs mums jaunas atziņas un jaunus laikus (..). Jaunatnei jābūt skaidrai, tīrai, un daudz, daudz tai jāzina. Dziļai un gudrai tai jābūt. Lielām un skaidrām domām jābūt uz sirds, un lielām jūtām jāviļņo krūtīs.» (K.Skalbe, 1928. gads.)
Skolas bazāru tradīcija
Ģeogrāfijas profesors Kamils Arturs Ramans, 1934. gada absolvents, «lielos rudens bazārus» raksturo kā ekonomisku nepieciešamību mācību kabinetu sistēmas uzlabošanai un pilnīgi visu ģimnāzijas audzēkņu mācību iespēju nodrošināšanai. Valsts maksāja skolas naudu ceturtajai daļai skolēnu, «bazāri» to nodrošināja vēl kādai daļai. K.A.Ramans raksta, ka viņa laikā par mācībām ģimnāzijā maksājusi tikai kāda ceturtā daļa skolēnu vecāku, pārējiem mācību maksu gādāja skola.
Bazāram gatavojās jau iepriekšējā mācību gadā. Tam tika veltīti labākie rokdarbu stundu izstrādājumi. Puišiem – koka darinājumi (papīra naži, finiera izstrādājumi un citi), dažādi metāla mājsaimniecības piederumi, meitenēm – izšuvumi, adījumi, prievītes un citas lietas. Turklāt tas viss uz bazāru nests nevis anonīmi, bezpersoniski, bet kā mākslas darbu izstādē – ar norādītu autora uzvārdu un klasi. Vasarā arī vecākiem, pat kaimiņiem audzēkņi nedeva mieru, un uz rudens bazāru aizplūda daudzas pat ļoti kārotas lietas.
Pati bazāra diena bijusi ap Mārtiņu laiku. Svētdienas rītā, skolas orķestra tauru skaņu aicināti, uz skolu plūda ļaužu pulciņi. Skolas zālē uz garajiem galdiem bija izlikta visa bazāra bagātība. Katram priekšmetam – savs numuriņš. Atlicis tikai kasē nopirkt biļeti un no lielā laimes rata izvilkt lozi. Sevišķi jautri brīži bazārā radās tad, ja kādam no laimīgās biļetes īpašniekiem tika pasniegts laimests, kas kladzina vai pēkšķina. Pārsteigumus varēja sagādāt arī zāles stūrī iekārtotā «laimes aka». Tukšas lozes gadījumā kasē varēja pirkt citu.
Par šī pasākuma rezultātiem skolas direktors informēja skolēnus. «Zemgales Balss» plašai apkārtnei ziņoja par pasākuma laiku un publicēja aicinājumu bazāru apmeklēt, tāpat arī vēlāk ziņoja par ienākumiem un nopelnītās naudas izlietojumu.
Profesors K.A.Ramans teicis: «Darbs un dzīve skolā ir nepārtraukts dialogs. No vienas puses, tajā piedalās skolotājs, no otras – skolēni, klase. Vai šie savdabīgie dialogi bijuši ar paliekošu nozīmi, pierādījās tikai vēlākā dzīvē. (..) Man skola nav tikai atmiņu tēls. Skolas pamatmērķis ir jaunā cilvēka personības veidošana. (..) Ar kādiem līdzekļiem, metodēm? Manas skolas piemērā šāds noteikums bija – brīvība. Bij’ tikai viens ierobežojums – demokrātiskā valstī noteiktās cilvēka rīcības un uzvedības normas.»
