Platones un Lielvircavas pamatskolas atzīst, ka pusotra mācību gada laikā izdevies pārvarēt apvienošanas šoku un neziņu, tomēr īsta samierināšanās nav notikusi.
Vasara 2009. gadā, kad līdz mācību gada sākumam bija palikušas vien dažas nedēļas, daudziem pedagogiem, skolēniem un vecākiem paliks atmiņā kā drastisku pārmaiņu laiks, ar kura sekām nākas sadzīvot vēl šodien. Krasi sarūkot finansējumam izglītībā un ieviešot «nauda seko skolēnam» modeli, kas vairs neparedzēja audzēkņu skaitā iekļaut pirmsskolas vecuma bērnus, daudzas mācību iestādes nonāca zem jautājuma zīmes, kā turpināt savu pastāvēšanu. Jelgavas novadā tika nolemts reorganizēt četras pamatskolas. Glūdas pamatskolu pievienoja Svētei, Lielplatones – Elejas vidusskolai. Savukārt Platones un Lielvircavas pamatskolas kļuva par Vircavas vidusskolas filiālēm, izveidojot novadā lielāko savienojumu. Direktore Ināra Vīgante atzīst, ka nākas pielikt daudz pūļu, lai šo savienību saliedētu. Atklājās psiholoģiskas problēmas«Iepriekšējais mācību gads mums šķita bēdīgs, jo bija notikusi reforma, samazinājās finansējums, kas uz skolotājiem atstāja ārkārtīgi negatīvu ietekmi. Šī reforma nāca no augšas, bet uzskatu, ka ļoti daudz vajadzēja strādāt ar sabiedrību,» teic I.Vīgante. Īpaši sagatavošanās pārmaiņām pietrūcis Platones pagastā, pārliecināta Vircavas vidusskolas direktore. «Skolēnu skaits tur bija pietiekams, lai izveidotos viena skola, bet divi centri nevarēja vienoties par apvienošanu zem viena jumta. Tāpēc tās pievienoja mums,» viņa teic, atklādama, ka «pūrā» saņemts ne tikai lielāks skolēnu skaits (kopā ir 304 audzēkņi), kas ļautu veiksmīgāk startēt dažādos projektos, bet arī psiholoģiskas problēmas. «Vircavas vidusskolā pēc apvienošanas nekas īpaši nemainījās. Savukārt Lielvircavā palika pirmsskolas bērni un 1. – 5. klase, bet Platonē – pirmsskola un 6. – 9. klase. Tur skolēni ieradās no dažādām vietām – arī Lielplatones un Jelgavas. Bija dažāds uzvedības un zināšanu līmenis. Skolotājiem psiholoģiski bija ļoti grūti strādāt,» stāsta I.Vīgante, pauzdama gandarījumu, ka sadarbībā ar Platones pagasta pārvaldi izdevās noalgot psihologu, kas varēja sniegt palīdzību ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem, vecākiem un visam kolektīvam. Galvenais – zināšanasPusotra gada laikā arī pati vidusskola daudz darījusi, lai saliedētu lielo saimi. Organizēti kopīgi pasākumi bērniem. Arī pedagogi braukuši ekskursijās un svinējuši svētkus. Tomēr pāri visam pacelts mācību darbs, lai vidusskolā un abās filiālēs nodrošinātu kvalitatīvu zināšanu ieguvi. «Šajā mācību gadā vēlamies vairāk piestrādāt pie metodiskā darba. Rīkot skolotāju apmaiņu, atklātās stundas, lai nebūtu zināšanu robu un dažādu prasību,» teic Vircavas vidusskolas direktore, būdama pārliecināta, ka efektīvāku mācīšanu varētu nodrošināt, skolām esot zem viena jumta. Visām trijām būt vienuviet neesot fiziski iespējams, bet divām gan!Diskomforts izpaudās sekmēs Vircavas vidusskolas Platones filiāles vadītāja Agnese Upmane atzīst, ka abas pagasta izglītības iestādes gan nav apsvērušas fiziski apvienoties. Pamatā, lai saglabātu abas ēkas, kā arī darba vietas. Tomēr savienība ar Vircavas vidusskolu un reorganizācijas izpausme bijusi negaidīta. «Godīgi sakot, tas bija šoks. Nebijām rēķinājušies, ka, piemēram, vienā klasē mācīsies dažāda vecuma bērni pat ar piecu gadu starpību. Skolotājiem nācās mainīt mācību metodes, līdzekļus, kā arī domāšanu. Skolēniem, šķiet, nebija tik grūti. Vismaz ārēji viņi to nepauda, nekāvās tikai tāpēc, ka kāds atnācis no citas skolas. Novērtēja, ka klases kļuvušas lielākas. Viņu diskomforts drīzāk izpaudās sekmēs un attieksmē,» teic filiāles vadītāja, atklādama, ka situācija salīdzinājumā ar pagājušo gadu kļuvusi krietni mierīgāka. Liela nozīme bijusi psiholoģiskajai palīdzībai, kā arī gluži vienkārši lēnām pierasts pie pārmaiņām. Par nākotni gan esot grūti spriest. Palielinoties bērnu skaitam uz vienu pedagoģisko likmi, varētu pietrūkt finansējuma tam pašam psihologam. Turklāt manāmi sarūk arī audzēkņu skaits. Pērn skolu beidza 17 devītie, bet vietā atnāca 13 sestās klases skolēnu. Kopā Platones filiālē mācās 54 audzēkņi un 25 pirmsskolas vecuma bērni.Kņada kļuvusi lielāka«Šķiet, nu jau esam kļuvuši kā viena ģimene. Bērni smaida, ir atvērti, nekautrējas nākt un stāstīt savus priekus un bēdas. To varēja manīt arī 1. septembrī, ka viņi kļuvuši citādi, nosvērtāki. Bija izgaisusi tā neziņa, kas un kā notiks, ko pagājušajā mācību gadā, manuprāt, īpaši izjuta vecāki,» noskaņu Vircavas vidusskolas Lielvircavas filiālē raksturo tās vadītāja Valda Dzene. Viņa atzīst, ka reorganizācija nesusi arī daudz ieguvumu. Piemēram, klašu kolektīvi kļuvuši lielāki, kas veicina pozitīvu konkurenci. 78 pamatskolēni un 22 pirmsskolas vecuma bērni ir siltumā un pabaroti ar siltām pusdienām, kas top uz vietas. Vienīgi kņada lielāka, jo izglītības iestādē galvenokārt mācās jaunāko klašu skolēni. «Sākumā pie tā bija grūti pierast, ka visi skrien un kustas. Īpaši neierobežojam, jo jāļauj izkustēties pēc 40 minūšu sēdēšanas. Reizēm starpbrīžos rīkojam atrakcijas,» skolas jaunos vaibstus zīmē V.Dzene, nākotnē tomēr raugoties cerīgi. Ja visas izglītības procesā iesaistītās puses panāktos cita citam soli pretim, vajadzētu izdoties. ViedokļiInga Birkmane, psiholoģe Vircavas vidusskolā un tās filiālēs Platonē un Lielvircavā strādāju kopš 2010. gada marta. Nevaru komentēt reorganizācijas ekonomisko lietderīgumu, tam nepieciešami statistiski pētījumi. Mans darba lauciņš ir cilvēks skolā – bērns, vecāki, skolotājs, vadība. Sākumā laiks man pagāja vienkārši iepazīstot situāciju, uzklausot pedagogus, vērojot skolēnus. Un tas, ko es redzēju, bija pilnīgi apjukums. Daudzi – bezcerīgi, rokas nolaiduši, slimojoši, neapmierināti ar sevi un dzīvi, neticīgi, apvainojušies. Sapratu, ka vitāli nepieciešama kvalitatīva pārmaiņu vadība, kad jānotiek transformācijai uz kaut ko pilnīgi citu. Tomēr nevienam, sākot no Izglītības ministrijas, pašvaldības un beidzot ar skolotāju, kas iet klasē, nav redzējuma par to, kas tas cits vispār ir. Redzēju cilvēciski saprotamu aizsargreakciju, pozicionējoties ar «man vienalga», un rezistenci jebko mainīt. Valdīja dziļa sociāla depresija, kas apkārtnē izpaudās ļoti dažādi. Reformas ir daļa no dzīves, pat daļa no ikdienas, tomēr labāk, ja tās notiek pakāpeniski un cilvēki tām tiek sagatavoti. Citādi var sanākt tā, ka pārmaiņu vietā mēs izraisām paralīzi. Kāda gan kustība tad iespējama?Zita Vangale, divu meitu mamma Ziņa, ka tiks reorganizēta Platones pamatskola, mūs ļoti nepatīkami pārsteidza. Turklāt tas notika aptuveni divas nedēļas pirms mācību gada sākuma. Sanāca tā, ka Elizabetei Amālijai vajadzētu mācīties Lielvircavā, bet Kristai – Platonē. Lielākās bažas bija par to, kā meitas nokļūs uz skolu un pēc tam mājās. Vai viņas varēs braukt ar vienu autobusu. Par laimi, tas atrisinājās. Visgrūtāk pārmaiņas bija pieņemt jaunākajai meitai, jo lielākā daļa skolotāju, kā arī bērnu jaunajā skolā bija sveši. Kristas klasē pienāca klāt trīs jauni skolēni, Elizabetes – vismaz puse. Esmu to vecāku vidū, kas uzskata, ka pagastā vajadzētu būt vienai skolai – Platones pamatskolai. Mums ir lielākas telpas, sava aktu zāle, krietni labāka sporta zāle. Rakstījām pat novada Domei iesniegumu, vācām parakstus, bet bez rezultātiem. Visumā ir ļoti žēl par šo situāciju. No Platones aizgājuši spējīgi pedagogi, kas ar labiem panākumiem gatavoja bērnus olimpiādēm. Izjukušas jaukas tradīcijas, piemēram, ka 1. septembrī devītos skolā ieved pirmklasnieki. Jāsamierinās. Par Lielvircavas skolu gan nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Vadītāja cīnās, lai viss būtu kārtībā.
