Mareks Gruškevics: «Ar lieliem finanšu resursiem saņemam zemu izglītības kvalitāti».
Latvijas izglītības sistēmā nepieciešamas pārmaiņas. Valdība iegulda lielus finanšu resursus, taču pretī saņem zemu izglītības kvalitāti. Skolotāji ir pārslogoti, skolēniem trūkst motivācijas mācīties un ievērot disciplīnu, kā arī jāapgūst mūsdienām neatbilstošs saturs. Kā ar finanšu un ne finanšu risinājumiem uzlabot izglītības kvalitāti, sprieda Latvijas Bankas (LB) tautsaimniecības konferencē.
LB skatījumā kvalitatīva izglītības sistēma ir valsts izaugsmes garantija. «Mēs neesam bagāti ar naftas atradnēm vai citiem derīgiem izrakteņiem, mums ir tikai viens resurss, kurā ir patiešām vērts ieguldīt, – tie ir mūsu cilvēki. Tautsaimniecības ekonomikas dzinulis ir prasmīgs darbaspēks, kas sekmē ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Tāpēc mūsu bērnu nākotnes prasmēm jābūt digitālām kompetencēm, radošumam, mācīšanās spējām, karjeras un dzīves prasmēm,» norādīja LB Monetārās politikas pārvaldes padomnieks Mareks Gruškevics. Tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ieguvuši augstāko izglītību, nodarbinātības līmenis ir augstāks nekā pamatizglītību ieguvušajiem. Tajā pašā laikā Latvijai ir visaugstākais izglītības finansējuma īpatsvars kopējos vadības izdevumos. «2014. gada dati liecina, ka tie ir 15,8 procenti. Mēs vienmēr gaužamies, ka problēmas sakne ir tanī, ka mums ir par maz naudas. Otra kļūda – analizējot izglītības izdevumus, mēs skatāmies, cik tērē centrālā valdība, taču būtu jāvērtē, cik kopā tērē valdība un pašvaldība. Pašvaldības ieguldījums izglītībā ir vairāk nekā 60 procentu. To nedrīkst aizmirst, runājot par izglītības izdevumiem. Vispārējie valdības izdevumi izglītībai pēdējo četru gadu laikā auguši par 24 procentiem,» skaidroja M.Gruškevics.
Eksāmenu rezultāti neuzlabojas
Aktuāls ir jautājums, vai naudas daudzums garantē izglītības kvalitāti. Skolēnu sasniegumu novērtēšanas programma rāda, ka mūsu valstī ir lieli vadības izdevumi, taču matemātikas testu rezultāti nav tie labākie. «Izglītības sistēmā finansējums tiek novirzīts divām lietām – cilvēkiem jeb algām un infrastruktūrai jeb ēkām un betoniem. Turot rokās šos divus saskaitāmos, tikai mēs paši varam noteikt, kādu izvēlēties reformu. Krīzes periodā 2008. un 2009. gadā reformu veidoja uz cilvēku rēķina. Vajadzētu pārskatīt naudas masu, ko tērējam ēkās un būvēs, – runa ir par izglītības iestāžu tīklu,» pauda M.Gruškevics.
Pētījumi rāda, ka Latvijā uz katru pedagogu ir deviņi skolēni. Citviet ES šis skaits ir divpadsmit. «Demogrāfiskās situācijas dēļ Latvijai jāpārskata kopējais nepieciešamais skolotāju skaits. Saskaņā ar OECD datiem Latvijas sasniegtais izglītības kvalitātes līmenis atbilst 24. vietai starp 76 valstīm. Centralizēto eksāmenu 2016. gada rezultāti liecina, ka septiņu gadu laikā nav izdevies būtiski uzlabot skolēnu spējas mācību priekšmetos. Ko mēs darām nepareizi? Kāpēc ir šādi rādītāji? Centralizēto eksāmenu rezultāti pēc skolu tipa dalījuma uzrāda vēl kādu tendenci – profesionālajām skolām eksāmenu sniegums ir zemāks. Tas nozīmē, ka šiem bērniem nav vienlīdzīgas iespējas tālāk startēt augstākajā izglītībā. Pedagoģiskais personāls un neatbilstošais izglītības saturs izglītības programmas veidā nespēj nodrošināt adekvātu stundu skaitu, kas noved pie nevienlīdzības. Starta pozīcijas šiem bērniem ir zemākas,» atklāja padomnieks.
Latvijas skolēni un studenti ieņem pirmo vietu stundu kavēšanā. 62,8 procenti skolēnu aptaujās norādījuši, ka viņi vismaz reizi vai divas pēdējo divu pilno skolas nedēļu laikā nokavējuši kādu mācību stundu. Citu valstu vidējais rādītājs ir 18 procentu. «Jauniešiem nav vēlmes mācīties un gribasspēka sasniegt labus rezultātus. Kā mēs viņus iedrošinām, motivējam un paslavējam? Mums ir augsts tolerances līmenis, un vecāki ir gatavi rakstīt zīmes par šiem kavējumiem. Paši vecāki izlemj braukt slēpot tad, kad ir lētas biļetes, nedomājot par skolu – tas nekas, ka kādu nedēļu bērns neapmeklēs skolu. Biežāk minētie mācību kavējuma iemesli ir slimība (41 procents), aizgulēšanās (34 procenti), transporta problēmas (19 procenti), ģimenes apstākļi (12 procenti), sporta nodarbības (9 procenti) un slinkums (6 procenti),» atzina M.Gruškevics.
Pārgurušam skolotājam garlaicīgas stundas
Kā vissteidzamāk risināmā izglītības problēma Latvijas skolās ir disciplīnas trūkums – tā uzskata 57 procenti aptaujāto. «Parunājot ar skolotājiem, vai tas tiešām tā varētu būt, saņēmu apstiprinošu atbildi. Skolotājs patērē savu enerģiju un daļu no stundas, lai vispār klasē ieviestu kārtību – bērni nomierinātos, un skolotājs varētu sākt savu darbu. Skolotāji atzīst – viņiem tas ne vienmēr sanāk. Tas liek domāt par to, kādas prasmes mums pedagoģijas studijās jādod skolotājam, lai viņš varētu tikt galā ar jauno paaudzi. Kādā veidā izmantot digitālās tehnoloģijas un sociālo tīklu revolūciju? Latvijā ir 21 mācību priekšmets. Vai nav par daudz? Ir īsākais mācību gads Eiropā un garākās brīvdienas,» norādīja M.Gruškevics.
Skolotāji ir pārstrādājušies, un šīs lielās pedagoģiskās slodzes dēļ rodas stress un izdegšana. «35,9 procentiem pedagogu slodze ir 31,5 stundas nedēļā. Lai pilnvērtīgi sagatavotos vienai slodzei, kas līdz šā mācību gada sākumam bija 21 stunda nedēļā, jāveltī tikpat stundu. Pretējā gadījumā sanāk, kā vairāk nekā puse no aptaujātajiem skolēniem norāda – mācību stundas ir garlaicīgas. Kā mēs viņu ieinteresēsim, ja skolotājs ir pārstrādājies un nav pietiekami sagatavojies? Loģiski, ka šīs stundas ir garlaicīgas, kam seko disciplīnas trūkums klasē un nespēja apgūt mācību vielu. Uz jautājumu, kā skolēni jūtas skolā, 33 procenti atbildējuši, ka jūtas nelaimīgi. Vai tas ir tas, ko vēlamies? Noderīga būtu kāda svaiga vēsma vai ideja,» pauda M.Gruškevics.
Viņš ierosināja pārskatīt valsts izglītības standartu un samazināt skolēna un pedagoga slodzi. «Skolēnos jāveicina interese par dabaszinībām, tehnoloģijām, inženierzinātni, mākslu un matemātiku. Vai esam apmierināti ar esošo izglītības sistēmu un varam dzīvot tālāk tāpat kā līdz šim? Kā mainīt izglītības saturu tā, lai tas palielinātu Latvijas iedzīvotāju un tautsaimniecības konkurētspēju?» jautāja speciālists. Viņš arī vērsa uzmanību uz vēl zīmīgiem aptaujas datiem. Latvija ir zemajā 16. vietā starp 22 ES valstīm plaģiātisma indeksā. Lietuva ieņem 13., Igaunija – 11. vietu. Augstu korelācijas pakāpi šis indekss sasniedz ar vēl diviem rādītājiem – korupcijas indeksu un iekšzemes kopprodukta rādītāju.
Skolā – tikai izcilākie pedagogi
Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse apstiprināja prezentācijā izskanējušo informāciju, ka skolēni bieži kavē mācību stundas. «Tā tiešām ir – kavējumi ir lieli. Vidēji katrs skolēns mācību gada laikā stundas neapmeklē divas nedēļas. Protams, tas ir arī slimības dēļ, bet tajā pašā laikā arī aizgulēšanās dēļ. Vērts pieminēt, ka skolēni ārpus mācību laika piedalās projektos, konkursos, sacensībās, semināros. Ja viņi grib kaut ko sasniegt, ir jāpiedalās aktivitātēs,» skaidroja I.Vilkārse.
Skolā veiktā aptauja atklāj, ka 90 procentiem skolēnu patīk mācīties un uz skolu viņi nāk ar prieku, kas ir pretrunā ar iepriekš izskanējušo apgalvojumu par negatīvu attieksmi pret skolas apmeklējumu. «Mani kā direktori visvairāk satrauc trīs pozīcijas jeb sistēmas nepilnības. Absolūti piekrītu, ka ir neapgūstams mācību saturs, kas ir pārsātināts ar informāciju un sadrumstalots. Tas ierobežo skolotāju iespēju gatavot un vadīt interesantu stundu un bērniem liedz iespēju nostiprināt zināšanas par jau apgūto. Otrkārt, arī jaunajā izglītības finansēšanas reformā nav radīts labs modelis, lai izlīdzinātu algas un visi Latvijas skolotāji saņemtu līdzvērtīgu samaksu par vienādu darbu. Uzskatu, ka sistēmā ir nauda, un, ja to godīgi sadalītu, visi pelnītu labāk. Sekas tam ir katastrofāls labu pedagogu trūkums skolā. Skolā jānonāk visizcilākajiem,» atzina ģimnāzijas direktore.
Tāpat viņa arī oponēja izskanējušajam sauklim jeb aicinājumam veicināt interesi par dabaszinātņu priekšmetiem. «Neņemot vērā Eiropas Savienības ieguldījumu mācību materiālos un tehnoloģijās, rezultāti eksāmenos neuzlabojas. Tostarp mūsu skolā. Ministrija un politiķi šo situāciju cer atrisināt, ieviešot obligāto eksāmenu dabaszinībās – ķīmijā, bioloģijā un fizikā. Man rodas jautājums – vai vispirms nevajadzētu nodrošināt iespēju, lai šos priekšmetus māca skolās? Paskatieties vakanču portālos – ir desmitiem vakanču tieši šo priekšmetu skolotājiem! Skolotājs ir tas, kas nodrošinās satura kvalitāti, interesantas stundas, un pētījumu rezultāti būs labāki,» atklāja I.Vilkārse. Viņa atzina – ja sakārtos izglītības sistēmu, tad skolās samazināsies pārslodze, stress visām grupām – pedagogiem, bērniem un vecākiem. Paaudze būs veselāka, stundu kavējumu būs mazāk, kas pozitīvi ietekmēs arī veselības sistēmu.
Trūkst studēt gribošo
Arī Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektors Toms Baumanis atzina, ka visas izglītības pamats ir skolotājs un, ja skolotājiem neveltīs vajadzīgo uzmanību, rezultātu nebūs. «Pedagoga profesijas prestižs diemžēl ir krities un nepelnīti aizmirsts. Skolu reformu plāns ir jāveic, un jāatrisina problēmas. Rīgas Stradiņa universitātē nevaram sūdzēties, jo tiem, kuri iestājas pie mums, vidējā atzīme ir virs 80 procentiem ķīmijā un bioloģijā. Problēma ir cita – šo skolēnu, kuri kārto centralizēto eksāmenu bioloģijā, ir maz. Nav no kā izvēlēties. Augstākajai izglītībai ir problēma, ka nav studēt gribošo – viņu skaits ir samazinājies uz pusi, bet tā vietā ir augusi augstskolu konkurence. Piedāvājam budžeta vietas, bet nav klientu jeb studentu, kuri nāktu mācīties. Kur īsti ir problēma?» teica T.Baumanis.
Paredzot tuvojošās problēmas, pirms sešiem gadiem Stradiņa universitāte pārorientējās uz ārzemju studentiem. «Tā ir ļoti laba mācībstunda, jo ārzemju studenti ir prasīgāki, nekaunīgāki, liek runāt angļu valodā un savā ziņā stimulē radīt vidi, ko mūsu spējīgākie studēt gribošie meklē ārzemēs. Manuprāt, augstskolu lielākais izaicinājums ir aizstāt šo trūkstošo studēt gribošo ar kādu citu, kas ir gatavs mācīties. Pēdējo gadu pieredze rāda, ka mēs to ļoti veiksmīgi varam darīt,» komentēja T.Baumanis.
Prakse un teorija – vienādā daudzumā
Pēc skolu absolvēšanas skolēni kļūst par darba ņēmējiem, tādēļ darba devēji aktīvi iesaistās izglītības jautājumu risināšanā. Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone konferencē neslēpa, ka darba devējiem un darba tirgum kopumā ļoti svarīgas ir tieši profesionālās zināšanas. «Gribētos redzēt profesionālās izglītības sasaisti ar augstāko izglītību. Lai sadarbojas, nevis konkurē. Lēnām un novēloti esam nonākuši līdz duālai izglītībai jeb darba vidē balstītai izglītībai, kuras pamatbūtība ir tāda, ka pusi laika pavada skolā, mācoties teoriju, bet otru – praksē pie darba devēja. Latvijā tā tiešām tagad notiek, taču par pirmajiem rezultātiem vēl grūti spriest. Pilotprojekta rezultāti bija ļoti labi. Tas prasa milzīgu iesaisti no profesionālajām skolām, pašvaldībām, pašiem audzēkņiem un vecākiem, kā arī darba devēju uzdrošināšanos. Jāatzīst, ka darba devēji kļuvuši daudz atvērtāki, saprotošāki un ieinteresētāki,» atzina L.Meņģelsone. Viņa uzskata, ka katrā skolā jābūt karjeras konsultantam, kas palīdzētu jaunietim izvēlēties, kāds ceļš ejams, un ievirzītu pareizajās sliedēs. «Somu veiktie pētījumi liecina, ka katra nepareiza izvēle ļoti agrā izglītības stadijā Somijas tautsaimniecībai maksā vienu miljonu eiro. Tas ir, saskaitot visus tālākos izdevumus izglītības posmā kopā, ieskaitot arī bezdarba pabalstus un pārkvalifikācijas izmaksas. Tas maksā ļoti dārgi, tādēļ karjeras pulciņi agrīnā stadijā ir ārkārtīgi svarīgi,» pauda L.Meņģelsone.
Jāatbalsta jaunie
Latvijā trūkst informācijas gan par profesionālo, gan augstākās izglītības mācību iestāžu absolventiem. «Augstskolām nav sasaistes ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem, lai varētu izsekot tālākās studenta gaitas un redzēt, kā nodokļu veidā nauda atgriežas. Vai budžeta vietās studējošie strādā valsts labā? Ir ļoti liels skaits augstskolu nepabeigušo. Kas tālāk notiek ar šiem jauniešiem? Kur viņi paliek? Ja nopērk biļeti vienā virzienā, tad būtu svarīgi tos jauniešus, kuri augstskolu pamet pirmajā kursā, pārķert un dot iespēju iegūt kvalifikāciju, paātrināti iegūt profesionālo izglītību. Bez kvalifikācijas darba tirgus viņus nevar ne gaidīt, ne negaidīt, viņus vienkārši nevar nodarbināt. Starp jauniešiem, kuri ieguvuši vienīgi vidējo izglītību, bezdarba rādītājs ir visaugstākais,» atzina L.Meņģelsone un piebilda, ka skolotājam būtu jābūt tanī pašā prestiža līmenī kā advokātam un ārstam. Tas gan nozīmē, ka iestājeksāmenu konkursiem pedagogu fakultātē jābūt augstākiem un kļūt par skolotāju jābūt īstenam dzīves aicinājumam.
Izglītības programma «Iespējamā misija» ir pārliecināta, ka kvalitatīvas izglītības sistēmas pamats ir labs skolotājs. «Mēs balstāmies uz trīs lietām. Atlasē vērtējam motivāciju, sasniegumus un vēlmi palīdzēt citiem bērniem attīstīties. Tas, ko mēs darām atšķirīgi no esošajām pedagogu sagatavošanas programmām, – mēs viņus diezgan ātri ieliekam skolas vidē. Līdztekus darbam skolas vidē mēs nodrošinām mācību saturu un veidojam atbalsta mehānismu. Viens no atbalsta mehānismiem ir kurators, kurš divu gadu garumā palīdz veidot izaugsmi. Es kā no «Iespējamās misijas» viedokļa gribētu redzēt, lai šis modelis tiktu pārnests arī sistēmiskā līmenī un to izmantotu plašāk,» atzina programmas direktors Kārlis Andersons un precizēja, ka ieguldījumiem jābūt skolotāju profesijas pilnveidē, prestiža celšanā un skaidru karjeras soļu izveidošanā. «Skolotājs ir atslēgas lieta, kurā jāiegulda līdzekļi,» atzina K.Andersons.
Skolu tīkls – pašvaldības rokās
Izglītības un zinātnes ministrijā izglītības sistēmas problemātika ir zināma un darbs pie to risināšanas ir uzsākts. «Esam runājuši par izglītības vidi, saprotot ar to gan fizisku infrastruktūru, gan emocionālo vidi skolā un klasē. Runājam par indivīdu prasmēm klasē, ko mācām, kāds ir saturs un kā tas salāgojas ar slodzi, arī pat to, kādai jābūt pārbaudījumu un vērtējumu sistēmai. Kādai jābūt efektīvai pārvaldībai, kas ir ļoti lielā mērā saistāms ar dialogu, cik daudz vai maz naudas ir izglītības sistēmā. Kā jau sākuma prezentācijā tika norādīts, ļoti liela daļa finansējuma, vairāk nekā puse, atrodas ne Izglītības un zinātnes ministrijas maciņā. Tā atrodas pašvaldībās, augstskolās un daudzu citu spēlētāju maciņos, kuru ikdienas atbildība ir par to, cik efektīvi un racionāli šos līdzekļus izmantojam. Jautājums ir par to, kā mēs saprotamies un sadarbojamies efektīvā līdzekļu izmantošanā. Saeimā un valdībā ir uzsāktas diskusijas par skolu tīkla efektivitāti. Ļoti liela daļa izdevumu saistās tieši ar skolu uzturēšanas jautājumu,» atzina Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre Līga Lejiņa. Tieši cilvēku resurss ir lielākais potenciāls, un viss, ko tajā ieguldīsim, dos atdevi.
«Mēs uz izglītību neskatāmies tikai kā uz izglītošanās posmu. Visu šo izglītības procesu rezultātā mūsu galvenais uzdevums ir radīt zināšanu bāzi, cilvēkus, kas spēj veidot Latvijas nākotni, un mūsu ekonomikas potenciālu. Divas būtiskākās lietas, kas mums kopā palīdzētu, – vienošanās, ka izmaiņas ir nepieciešamas. Pārmaiņu process nav vienkāršs un vienmēr saistās ar pretestību. Ir vajadzīga zināma drosme un atbildības sajūta, lai pārmaiņas īstenotu,» atzina valsts sekretāre L.Lejiņa. Viņa ir pārliecināta, ka jārada sistēma, kas spētu ikvienam iedot maksimālo viņa potenciāla realizācijai. «Ko Izglītības un zinātnes ministrija var darīt? Pirmais solis jau ir veikts – pedagogu algu reforma ir notikusi, un šobrīd gaidām pirmos rezultātus. Kopā ar augstskolām esam sākuši diskusiju par izmaiņām, kā sagatavot nākotnes pedagogus. Ja gribam vairāk skolēnu sagatavot reālā praksē, tad arī skolotājus vajadzētu sagatavot praksē,» sacīja L.Lejiņa. Viņa atzina, ka plaisa ienākumu nevienlīdzībā pastāvēs vienmēr. Tomēr, paskatoties, kāda tā bija iepriekš, ir skaidrs, ka tā ir mazinājusies.
Kādi būtu pirmie darbi, lai efektivizētu izglītības sistēmu?
◆ Līga Meņģelsone: «Ir skaidrs, ka skolu tīkls ir sadrumstalots un šādā tīklā veikt kvalitatīvu reformu nav iespējams. Arī administratīvās reformas jautājumā ir sadrumstalotība. Kāpēc joprojām ir 119 pašvaldības, nevis centri? Sākumskolas vecuma bērniem jānodrošina skola pēc iespējas tuvāk, savukārt lielākiem daudz svarīgāk ir nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Jāoptimizē skolu tīkls, un ietaupītie līdzekļi jānovirza vajadzīgākām lietām.»
◆ Ilze Vilkārse: «Jāveic satura reformas, iekļaujot saturā prasmes, kas vajadzīgas jaunajam cilvēkam lielajai dzīvei augstskolai un profesijai. Ne tik daudz svarīgas ir formulas un konkrētas zināšanas, bet, absolvējot vidusskolu, jaunietim būtu jāizprot savi talanti, stiprās un vājās puses, jāzina savas nākotnes un karjeras iespējas, jābūt radošam un ar uzņēmēja spējām. Jaunietim jābūt patstāvīgam, jāspēj organizēt savs laiks un uzņemties atbildību. Tam būtu jānotiek mācību laikā, nevis ārpus šī laika.»
◆ Toms Baumanis: «Augstskolas kā institūcijas ir uzbūvētas ļoti autonomi. Tas ir labi, bet faktiski tā ir atraušanās no darba tirgus, makroekonomiskām problēmām, dzīvošana tādā sociālistu realitātē – vairāk kliegsim, vairāk dabūsim. Dzīvojam tirgus ekonomikā, un mums ir jāsāk domāt tirgus kategorijās, protams, regulētās. Mēs nevaram izlikties, ka te būs vairāk nodokļu maksātāju, kas samaksās par to visu, ko mēs gribam. Piekrītu, ka augstskolas kaut kādā veidā vajag reformēt. Tiek runāts par cilvēkiem, bet mēs pārāk daudz ieguldām infrastruktūrā, kas apēd naudu fiksēto izdevumu veidā. Netiek prasīts pierādīt iepriekšējā periodā veikto ieguldījumu atdevi.»
◆ Līga Lejiņa: «Kur rast līdzekļus, lai celtu skolotāju profesijas prestižu un maksātu par to pienācīgu atalgojumu? Tie atrodas tikai un vienīgi skolu uzturēšanas izdevumu sadaļā, kas ir pašvaldību atbildība, un tur atbilde ir skolu tīkls. Darbu esam sākuši, bet tas nebūs viegli. Skolas optimizēt var pašvaldība, ne valsts, un viņu motivācija rīkoties tā, kā viņi rīkojas, ir ļoti dažāda. Vai tā ir saistīta ar ekonomiski pamatotu rīcību vai ne, tas ir cits aspekts. Ir uzskats, ka izglītības iestāde ir vienīgais bastions, kas noturas šajā teritorijā.»
◆ Kārlis Andersons: «Dzirdam, ka labu skolotāju trūkst. Tajā pašā laikā ik gadu 1000 cilvēku pabeidz dažādas pedagoģiskās programmas. Ir acīm redzams, ka tā nevaram turpināt. Jādomā par to, kuri cilvēki nonāk izglītībā un cik labi mēs viņus sagatavojam un atbalstām.»
