«Zemgales Ziņas» jau rakstīja, ka mazākumtautību skolu audzēkņi ir nokārtojuši eksāmenu valsts valodā.
«Zemgales Ziņas» jau rakstīja, ka mazākumtautību skolu audzēkņi ir nokārtojuši eksāmenu valsts valodā. Devīto klašu skolēnu valodas apguve tika novērtēta divās pakāpēs: zemākajā (pirmajā) un vidējā (otrajā). Pavisam šo eksāmenu kārtoja 367 pamatskolu beidzēji. Zemāko pakāpi ieguva 205 skolēni, bet vidējās pakāpes zināšanas parādīja 162 audzēkņi.
Valsts valodas eksāmenos klāt bija valsts izglītības inspektore Sarmīte Krasta, un viņa dalījās pārdomās par redzēto.
– Savu vērtējumu par valsts valodas eksāmenu varu izteikt, pamatojoties uz Jelgavas 1. un 2. pamatskolas un 5. vidusskolas devītajās klasēs vēroto. Lai gūtu priekšstatu par skolēnu zināšanām, izvēlējos šo skolu «c» klases, kurās parasti bērnu zināšanas ir viduvējā līmenī. Ja valsts valodas eksāmena vērtējums tajās ir pietiekams, tad citās klasēs tas, domājams, būs augstāks.
Skolēnu atbildes neiepriecināja. Īpaši tas sakāms par zināšanām 1. pamatskolā. Eksāmenā skolēniem bija latviski jāraksturo situācija, jāpamato izvēle, atbildēs jāizmanto faktu zināšanas. Vairumā gadījumu faktu zināšanu nebija. Piemēram, skolēns stāstīja par Rīgu, bet klausoties šķita, ka tā tikpat labi varētu būt arī Parīze, Vladivostoka, Maskava vai Rēzekne – muzeji, parki… –, pietrūka konkrētības. Bet vēl vairāk izbrīnu radīja tas, ka skolēni nepazīst savu pilsētu.
Atšķīrās 5. vidusskolas 9. klase. Arī tā bija viduvēja, bet skolēni saņēma gan 30 (maksimāli iespējamais), gan 28 un 26 punktus. Pats zemākais punktu skaits – astoņi – vienam skolēnam, daži ieguva desmit punktu. Tas liecina, ka skolotāja darbs vērtējams kā līmenim atbilstošs, pārējās klasēs, domājams, tas ir augstāks.
Problēma ir šāda: latviešu valodas stundās cittautu skolēniem iemāca valodu, bet šīm zināšanām nav saistības ar citiem mācību priekšmetiem – vēsturi, ģeogrāfiju. Skolēni nav gatavi valodā izmantot dažādus faktus. Taču, ja nav šo zināšanu, arī valodas eksāmenu nevar labi nokārtot. Daudzi audzēkņi neprot brīvi runāt, var atbildēt tikai uz jautājumiem, taču arī tikai fragmentāri, ar valodas kļūdām. Situācijas, par kurām skolēniem vajadzēja runāt, bija elementāras, un, ja skolēns neprot neko pastāstīt, piemēram, par savu skolu, tad ir slikti. Tas ir būtiskākais, ko šajā eksāmenā izdevās dzirdēt. Mutvārdu atbildes valsts valodas eksāmenā bija piecu minūšu garumā, lielāko punktu daļu skolēni ieguva par rakstisko eksāmenu. Tāpēc rodas secinājums: ja vērtētu tikai mutvārdu atbildi, tad daļa audzēkņu eksāmenu nenokārtotu.
Rakstveida daļa eksāmenā nebija viegla, darbs bija apjomīgs. Diemžēl vēroju, ka audzēkņi varēja saskaņot atbildes eksāmena laikā. Ko lai secina, ja skolēns testā ir izvēlējies vienu atbildi, bet pēc tam svītrojis, izvēlējies citu, un rezultātā veselai skolēnu grupai eksāmenā ir vienāds variants?
Pārrunās ar skolu direktoriem un skolotājiem guvu apstiprinājumu tam, ka, mācot valodu, par maz tiek izmantotas starppriekšmetu saiknes. Skolu valdes Metodiski informatīvajā centrā tiks pārkārtots metodisko apvienību vadītāju darbs, lai stiprinātu dažādu priekšmetu skolotāju savstarpējo sadarbību mācību priekšmetu integrācijas virzienā, kā arī paaugstinātu prasības pedagogiem un skolēniem.
Ar nākamo mācību gadu cittautu skolās notiks pāriešana uz bilingvistisko (divvalodu) apmācību. Tai būtu jākļūst par prioritāti! Taču arī te vēl daudz problēmu risināms. Piemaksu saņems cittautu skolu latviešu valodas skolotāji un tie, kuri savu priekšmetu pasniegs valsts valodā. Kā noritēs darbs, ja puse skolotāju latviski runā ierobežotas sarunu valodas līmenī? Tas noteikti radīs problēmas skolēniem. Skolu valdei, Metodiski informatīvajam centram, man kā valsts inspektorei jāizdomā sistēma – ne lai skolotājus nopeltu un pazemotu vai atlaistu no darba, bet gan – lai uzlabotu viņu valodas prasmi. Ja to nav iespējams izdarīt, tad skolas direktoram jāmeklē prasībām atbilstoši pedagogi.
Arī līdz šim daudzi latviešu valodas skolotāji daudz darījuši valodas apguvē, latviešu tradīciju kopšanā, negatīvas attieksmes pret valsts valodu likvidēšanā. Par to paldies! Domāju – ja 1. klasē bērnus māca skolotājs, kas brīvi runā latviski un krieviski, tiek izmantota atbilstoša metodika, tad rezultāti neizpaliks.
Valsts piedāvā četrus divvalodu mācību modeļus. Katra skola, izvērtējot savu potenciālu, skolēnu līmeni, skolotāju resursus, izvēlēsies savu. Pagājušajā mācību gadā šo darbu sāka 5. vidusskola.
Pie šī jautājuma atgriezīsimies 2000. gada pirmajā pusē, kad būsim aizvadījuši nākamā mācību gada pirmo semestri.
Novēlu skolēniem uzkrāt spēkus, lasīt literatūru latviski, skatīties televīzijas pārraides latviešu valodā, skolotājiem – būt prasīgākiem pret bērniem, nesalīdzināt labāko ar vājāko, bet izmantot kritērijus, kas paredzēti zināšanu vērtēšanai. Tas, kas vienā skolā ir labākais, citā var izrādīties viduvējā līmenī.
