Viena no Luda Bērziņa prēmijas laureātēm ir Jelgavas skolu valdes metodiski informatīvā centra vadītāja Sarmīte Vīksna.
Viena no Luda Bērziņa prēmijas laureātēm ir Jelgavas skolu valdes metodiski informatīvā centra vadītāja Sarmīte Vīksna. Viņa saņēmusi Goda rakstu un balvas par savu «Lasāmo grāmatu Jelgavas skolēnam». Bet visu pēc kārtas stāsta pati Sarmīte Vīksna.
«Viss sākās ar to, ka 1. sākumskolā mācīju valsts valodu. Toreiz nebija nekādi mācīšanas materiāli, daudz meklēt vajadzēja pašai. Sāku vākt un gatavot materiālus katrai stundai. Apstrādāju vienas stundas vielu un izdalīju bērniem kā darba lapas. Šis darbs man iepatikās, un ar laiku šie materiāli krājās.
Vienreiz pie manis pienāca kāda meitenīte un teica: «Man jau te ir tā kā maza grāmatiņa.» Es viņai atbildēju: «Jā, tā ir kā grāmatiņa.» Toreiz iedomājos, ka tādu grāmatu varu izgatavot. Apkopošu, un būs visiem,» atceras Vīksnas kundze.
Nākamais solis bijis meklēt materiālus 4. klasei lasītprasmes pilnveidošanai. Grāmatās visi teksti bijuši par nekonkrētām lietām (piemēram, «Pie upes», bet nekā konkrēta – kas tā par upi, kur). Nav viegli iemācīt svešvalodu, tekstu tikai lasot un tulkojot.
«Lai uzlabotu lasītprasmi, ir jāgūst kaut kāda informācija. Tas bērnos izraisa interesi mācīties, rodas motivācija,» saka Sarmīte Vīksna.
Tagad bērni, ieraudzījuši Sarmītes Vīksnas jaunajā grāmatā pazīstamu vietu vai māju, iesaucas: «Es zinu šito vietu, zinu, kur tā māja stāv!» Un klāt ir arī interese izlasīt. Rodas atskārsme, ka ir labi mācēt svešvalodu, tātad – varu kaut ko uzzināt.
Grāmatā ir arī kartes. Tajās attēlots, kā nonākt līdz attiecīgajai aprakstītajai vietai. Kāds bērns Vīksnas kundzei teicis: «Skolotāj, bet tā karte ir īsta! Mēs vakar bijām uz turieni aizgājuši.» Bērni ir raduši pie neīstām, nekonkrētām lietām, kādas bija sastopamas agrāk izdotajās grāmatās.
Citas tautības bērnam ir jāzina, kas ir Latvija – valsts, kurā viņš dzīvo, kāda tā izskatās, no kādiem novadiem veidota, kādas tajā ir pilsētas un kāda ir mūsu pilsēta. Latvijas himna, ģerbonis – visas šīs zināt vajadzīgās lietas ir rodamas Sarmītes Vīksnas «Lasāmajā grāmatā Jelgavas skolēnam». No tās audzēkņi mācās dzīvei, jo tajā nav nekā izdomāta. Šī grāmata ir metodiski un tematiski sakārtota, izmantojot arī ārzemju metodi – ar dažādu vingrinājumu, testu palīdzību bērns var strādāt ar tekstu un pēc tam pats sevi pārbaudīt. Tā bērns vieglāk iemācās svešvalodu.
Ar Luda Bērziņa prēmiju esot bijis tā. Pagājušā gada 2. oktobrī Sarmīte Vīksna iepazīstināja kolēģus ar savu sarakstīto grāmatu. Pēc mēneša žurnāla «Skolotājs» redaktore Anita Šmite direktoru sanāksmē iepazīstināja visus ar sava žurnāla pirmo numuru, kurā bija ievietoti arī konkursi. Viņa aicināja skolotājus, kas izstrādājuši mācību līdzekļus, piedalīties tajos.
«Es iedevu arī savu grāmatu, lai Anita Šmite apskata,» stāsta Vīksnas kundze. «Viņa pašķirstīja un teica – droši. Mums bija arī doma, ka materiālus no tās publicēs žurnālā, lai citi skolotāji to varētu izmantot savām stundām. Man nebija ne jausmas, ka mana grāmata pretendēs uz Luda Bērziņa prēmiju. Pamazām pat aizmirsu šo konkursu. Gandrīz gads bija pagājis, kad man zvana no Rīgas un saka: «Jums ir piešķirta Luda Bērziņa prēmija.» Tas bija ļoti negaidīti, ļoti patīkami. Radīju grāmatu sev darbam un – saņemu par to prēmiju.»
Sarmīte Vīksna ir mācījusies par latviešu valodas un literatūras skolotāju latviešu bērniem, bet jau kopš studiju beigšanas māca to krievu bērniem. Kā tas iznācis?
«Tas ir likteņa pirksts,» viņa saka. «Sāku studēt universitātē, pēc trešā kursa jau vairs nespēju sagaidīt, kad varēšu sākt darbu. Tāpēc meklēju vietu un atradu to Līvbērzes skolā. Biju aizgājusi pie direktora, lai sarunātu visu par darba sākšanu. Jau atvadījāmies, bet direktors man pēkšņi paziņo, ka būs jāmāca arī krievu klasēm. Ko darīt, viss jau bija sarunāts, tad arī nolēmu, ka mācīšu. Pagaidām.
Tie bija 80. gadi, kad latviešu valodas statuss bija zemāks par zemu. Man bieži vajadzēja uzklausīt, ka mans priekšmets nav svarīgs. Manī radās pretspars, kā jau jaunībā. Es negribēju darīt kaut ko nevajadzīgu un izdomāju, ka pierādīšu, ka mans priekšmets ir svarīgs. Vadība man šķēršļus neradīja, un es varēju brīvi rīkoties. Tas man bija neuzarts lauks. Audzināšanā man bija arī krievu klase.
Man šis darbs kļuva tik tuvs, ka, beidzot augstskolu, rakstīju diplomdarbu par latviešu valodas mācīšanas metodiku krievu bērniem. Tā bija nepopulāra tēma, un daudzi baidījās no tās. Tas bija viens no pirmajiem šādiem darbiem, un mani pēc tam uzaicināja strādāt mācību grāmatu sastādīšanā. Es tam nepiekritu, jo mana vieta bija skolā.
Tā es 10 gadu strādāju Līvbērzē, pēc tam atnācu uz pilsētas 1. sākumskolu. Šeit es mācīju gan latviešu, gan krievu bērniem valsts valodu. Kad latviešu skolēni nemācījās, bildu: «Bet redziet, kā mani krievu bērni…» Pēc tam man jau teica: «Jums jau tik tie jūsu krievi.»
Es iemīlējos savā darbā.
Tagad ar 1. sākumskolu viss ir beidzies, jo to slēdza. Kad nostādīšu uz kājām savu metodiski informatīvo centru, atgriezīšos skolā. Skolotāja esmu un būšu vienmēr.»
