Šeku, reku vasariņa jau uzņem ātrumus, un darba rūķi dodas pelnītā atpūtā.
Šeku, reku vasariņa jau uzņem ātrumus, un darba rūķi dodas pelnītā atpūtā. Tas, kā pavadīt brīvo laiku, ir katra paša ziņā, taču Jelgavas Tehniskā liceja pasniedzēja Liene Šadrovika izvēlējusies vairāk vai mazāk ekstrēmu izklaides veidu, kas nodrošinās interesi
gan sev, gan realitātes šovu cienītājiem.
Pavisam drīz TV3 skatītāji katru darba dienu varēs just līdz sešiem jaunās spēles «Ferma» dalībniekiem, starp kuriem startēs arī jelgavniece Liene.
Pasniedzēja neslēpa, ka šādu soli spert pamudinājušas iepriekš redzētās spēles «Barbarosa», «Sapņu sala» un «Robinsoni», turklāt viņa ir apņēmības pilna kādreiz pamēģināt iejusties arī vientuļās salas iedzīvotājas robinsones ādā. Katru realitātes šovu skolotāja ir vērojusi ar zinātnieka un psihologa aci: kā atšķirīgi cilvēki spēj uzturēties vienā vidē un kā viņi dažādi reaģē uz notikumiem. Lienei cilvēku psiholoģija ir tuva, jo, studēdama pedagoģiju, iemācījusies izprast dažādus raksturus un atrast katram savu pieeju. Tādēļ arī grūtības, kas varētu rasties, veidojot saskarsmi ar pārējiem spēles dalībniekiem, nebiedē. «Spēju saprasties ar visiem, gan ar mazu bērnu, gan, ja vajag, pat ar «bomzi»,» teic Liene. Strādājot skolā un dzīvojot dienesta viesnīcā, pasniedzēja 24 stundas ir kopā ar jauniešiem. «Mēs esam kā ģimene, kur jājūtas labi visiem,» stāsta nākamā realitātes šova dalībniece. Pēc tāda principa viņa ir iecerējusi dzīvot arī «Fermā». «Galvenais ir nevienu neatstumt,» piebilst skolotāja. Taču ir jācīnās arī vienpersoniski, uz ko Liene ir gatava. Viņa ir pārliecināta par to, ko dara, tādēļ cerības uz uzvaru nav nekādas mazās.
Veselu mēnesi spēles dalībniekiem būs jādzīvo lauku saimniecībā, jāiztiek no pašu saražotā, izaudzētā. Turklāt darbarīki, ar kuriem fermeri varēs strādāt, būs tādi, kādus izmantojuši mūsu senči pirms simts gadiem. Liene ir dzimusi laukos, tādēļ šis fakts viņu nesatrauc, tieši otrādi: «Man vienmēr ir paticis dabīgais, nemākslotais. Darbs nekad nav baidījis.» Ja vajag, skolotāja ir gatava uzrakt zemi un sazāģēt malku ar «vienroci».
Liene uzskata, ka spēle kalpos kā laba priekšzīme viņas skolēniem nevairīties no grūtībām, nepiekāpties to priekšā.
Kā jau īstā realitātes spēlē, neviens no dalībniekiem iepriekš nav informēts, ar ko tieši viņiem iznāks saskarties, kas būs jāpārvar. Arī tas Lieni nemulsina. «No nezināmā nevajag baidīties,» teic skolotāja, secinot – ja tas satrauks, kas tad tā būs par dzīvošanu. «Arī vienkārši izejot uz ielas, tu nevari zināt, kas tevi sagaida.»
